Braucienu uz Austrāliju jau sākām plānot martā, kad daudz maz bija skaidrs, vai budžets atļaus visu pasākumu pavilkt.. Plāns 19 dienām bija sastādīts visai intensīvs, par to man paldies jāsaka Raivim, kurš visus maršrutus saplānoja vienatnē. Kad visi darbi noslēgušies, sagaidījām maija vidu un lidojām uz siltākiem apvāršņiem…
Iespējams, ka skraidīšana pa pasauli nebūtu tik forša, ja ceļošanas laikā mēs nebūtu sapazinušies ar sakarīgiem cilvēkiem no dažādām valstīm. Tā mēs aizlidojām uz Melburnu, kur divas dienas padzīvojām dzīvoklī, kur bija apmeties pirms pusotra gada iepazītais amerikānis Aleks. Ar viņu kopā bijām Itālijā, kur strādājām kā brīvprātīgie. Tie tik bija labi laiki… Tā viņš mūs ļoti viesmīlīgi uzņēma, un arī parādīja nedaudz no Melburnas. Uz šejieni mēs plānojam atlidot vēlreiz, jo kurš gan, satiekot vecus paziņas, daudz skraidīs pa tūristu vietām. Mēs vairāk baudījām relaksēto pilsētas atmosfēru, Austrālijas aliņus (ne es, bet Raivis) un multikulturālo vidi. Rasu dažādība te ir pamanāma visai labi, jo aptuveni 25% iedzīvotāji nāk no citām pasaules valstīm. Lielākais īpatsvars noteikti ir Āzijai.
Mums paveicās ar laikapstākļiem. Maija vidus jau gandrīz kā agrs ziemas sākums, taču ārā spoži spīd saule, + 17. Viss kā pavasarī. Izrādās iepriekšējā nedēļa esot pagājusi vienā lietū, mēs, veiksminieki, atvedām sauli.
Par Melburnu ir skaidrs viens - tur dzīvo mākslinieki. Pilsēta bieži vien tiek dēvēta par Austrālijas kultūras galvaspilsētu, jo salīdzinājumā ar citām pilsētām te pilns ar dažādām kultūras iestādēm. Taču arī paši cilvēki ir kā kultūras spogulis. Tas redzams viņu ārienē un dzīves stilā. Ģērbšanās stils ir visai kolorīts. Gan no lieliem modes zīmoliem, līdz pašu darinātiem kostīmiem. Ārējais izskats vietējiem ir visai nozīmīgs, taču ne tādā ziņā, lai apģērbs būtu saskaņots ar aksesuāriem, bet vairāk tādā ziņā, lai atšķirtos no citiem, izceltos ar savu gaumi (vai negaumi). Arī atpūsties viņiem ļoti patīk. Vai iet uz kādu koncertu vai pasēdēt stilīgā kafejnīcā, tas būs tipisks melburnietis. Nebūs ilgi jāmeklē, kur un kā pavadīt piektdienas vakaru, izklaides pašas birs kabatā. Nu vasarā pavisam noteikti.
Dzīves baudīšana ir apskaužama īpašība. Dažkārt ikdienas skriešanā un domāšanā, kur, lai nopelna vēl un vēl vairāk, aizmirstam par sīkumiem, kas ikdienu spētu padarīt pozitīvāku un interesantāku. Dažkārt der vienkārši pārvarēt slinkumu, lai izkustētos no dīvāna. Te sevi realizēt nebūtu pārāk grūti. Arī daudzas vietas ir bezmaksas, taču minimālā stundas likme ir 18$ (kas ir par 3,25$ augstāka kā Jaunzēlandē), bet vidēji saņem 25$, tad nekas neliedz reizi nedēļā doties izklaidēties ārpus mājas, vai pusdienas ieturēt kafejnīcās ik dienas.
Melburna iepriecināja ar nākšanu pretī tūristiem. Tramvajos +/-10 pieturas pilsētas centrā ir bezmaksas. Taču tas centrs ir liels, lielākās apskates vietas var izbraukāt par velti. Melburnā tramvaju tīkls ir lielākais pasaulē, varbūt tur ir kāda likumsakarība, kāpēc pa centru var braukāties par velti. Bet tā, braucot 1. zonas maršrutā, brauciens maksā 2,20$ (~1,50eur), turklāt biļete derīga 2h, kas ir pat ļoti parocīgi! 2. zonas biļete maksā 3,80$. Redzot tādas cenas, tad uzreiz jautājums Nilam, kur loģika, ka Rīgā brauciens maksā 2eur, ja LV un AUS algas ir nesamērāmas!? Tā, manuprāt, ir rīdzinieku totāla apzagšana! Ja kādam ir sakarīgs skaidrojums RS augstajām braucienu cenām, tad lūdzu padalieties.
Vēl pastaigājām pa pilsētas parkiem, iepirkšanās ielām, aizgājām uz visai palielo Queen Victoria tirgu, kur atrodams viss, sākot žāvētām desām līdz viltotiem dizaineru aksesuāriem. Atmosfēra tirgū lieliska, brīžiem pat uzjautrinoša. Tirgotāji, cerot piesaistīt apmeklētājus, cenšas kā nu var - cits uzliek milzīgas norādes ejas vidū, savukārt, daudzi piekopj aurošanas metodi, nu tā - lai arī kaimiņš dzird, cik izdevīgi piedāvājumi viņam ir. Amizanti bija skatīties, kā pretī esošo vitrīnu pārdevēji cenšas viens otru pārkliegt, lai visu uzmanību piesaistītu savam desu vai sieru stendam, kuram kurais… Sajūtas kā Turcijā vai Ēģiptē, kur tirgošanās un bļaustīšanās ir neatņemama biznesa sastāvdaļa. Taču vismaz te pārdevēji tevi nevelk aiz rokas savā bufetē iekšā. Salīdzinot cenas ar lielveikaliem, te tās īpaši zemākas nebija. Ja Latvijas tirdziņos pārtikas produkti ir par simpātiskām naudiņām, te tā nav. Bet izvēle ir gana liela, lai sanāktu visiem pa gaumei. Tirgus apmeklējums bija viens no interesantākajiem piedzīvojumiem, ko paspējām divu dienu laikā sadarīt.
Svētdienas rītā aizgājām uz gardēžu cienīgu branču. Tas te ir tik stilīgi un populāri, ka mums nācās gaidīt 30min līdz tikām pie galdiņa. Taču gaidīšana bija to vērta, jo, piemēram, Raivis, gardu muti apēdis bekona maizītes ar visādām piedevām, nebeidza jūsmot vēl ilgi. Savā mūžā nebija ēdis tik garšīgas maizītes. Man arī bija garšīgi avokado salāti, kas izskatījās nevis kā brančā, bet restorānā, ar tam cienīgu noformējumu. Nu un galu galā šis brokastu, pusdienu apvienojums mums izmaksāja gandrīz kā restorānā - 40$. Tomēr Melburnu visā savā godībā mums personīgi nesanāca izbaudīt, krietni par īsu bija.
Nākamā pietura: Kērnsa. Tā kā Kērnsa atrodas Melburnai gandrīz pretējā pusē, ātrāk un vienkāršāk bija aizlidot. Tā tikām pie mūsu pirmā lidojuma valsts ietvaros. Lidojums aizņēma teju tik pat ilgi kā atlidot no Velingtonas uz Melburnu, proti 3h. Nu milzīga tā Austrālija!
Izejot no lidostas, sajūta kā tropos. Te nav nekāda ziema, tas nu skaidrs. Labā ziņa, ka ziema, kādu zinām mēs, te nekad nav bijusi un nebūs. Ārā +27 un tas vēl tikai no rīta. T-krekls un šorti gatavībā, mēs visai ātri tikām vaļā no džemperiem un biksēm. Te saplānojām trīs vasarīgas dienas. Bijām norezervējuši ekonomiskāko viesnīcu ar pieņemamākajiem numuriņiem. Kartē izskatījās ap nieka 2km attālumā no lidostas. Tāpēc jau iepriekš norunājām, ko mēs tur taxi ņemsim un maksāsim 20$, tik labā laikā arī ar kājām var aiziet. Tā mēs gājām, gājām, gājām… Gājām jau pa šoseju, kur tikai mašīnām paredzēta brauktuve. Viena mašīna laikam nodomāja, ka esam baigie nabagi, ka neņemam taxi uz centru, bet velkam tos čemodānus paši. Divas jaukas dāmas piestāj un piedāvā aizvest līdz centram. Juhū, mums atkal veicas! Kad ieminējāmies, kurā viesnīcā paliekam, viņas mūs aizveda līdz pašām tās durvīm, jo viņām bija pa ceļam. Tomēr tie bija vairāk kā 2km, ko iet…
Vēl tikai piekodināja, lai pa naktīm pa to rajonu nestaigājam, neesot visai drošs…
Nolikām čemodānus un devāmies uz Kērnsas centru, kur kuponu vietnē bookme.com.au bijām nopirkuši braucienu ar elektroriteņiem par ne vairāk kā 10$ uz 24h (pilnā cena bija 25$). Ar uzlādētiem ričukiem var nobraukt 22km, kas ir pietiekoši, lai pilsētu izbraukātu, jo tā nav pārāk liela. Protams ir arī piepilsētas rajoni, taču tie nav tūristu iecienīti galamērķi, tur pārsvarā vietējie savās privātmājās dzīvo. Teiksiet, ka esam sliņķi, ka uz elektroriteņiem? Taču, ja par 10$ var dabūt tādu stilīgo braucamo, kāpēc, lai neizmēģinātu. Šķiet, ka pat par vienkāršu velosipēdu būtu vairāk jāsamaksā. Kērnsā ir ierīkoti lieliski riteņbraucēju/gājēju ceļi (drīkst arī slinkie elektrobraucēji izmantot), kas ved gar pašu Kērnsas esplanādi. Ja gribās nobraukt no veloceļiem, mierīgi to var darīt un vālēt pa mašīnu brauktuvi. Lai gan arī tur (lielākoties uz visiem) būs iezīmēti veloceļi, tomēr vietējie autovadītāji ir tik prātīgi un draudzīgi braucēji, ka iekļauties satiksmē vispār nebija problēmu. Cik atminos, pa visām 3 dienām, ko te pavadījām nedzirdēju nevienu mašīnas tauri. Jāsaka, diez gan pozitīvi!
Pati Kērnsa ir tipiska kūrortpilsētiņa, saukta arī par džungļu galvaspilsētu. Tropiskais klimats pilsētai piešķir neatņemamu burvību. Pilns ar suvenīru veikaliem, viesnīcām, ceļojumu birojiem. Taču man personīgi vislabāk patīk tā pilsētas daļa (saukta par Esplanādi), kur skats paveras uz jūru (kurā gan diemžēl nevar peldēties, pārāk mālains, bēguma laikā ūdens atkāpjas par metriem simts) - tā ir apzaļumota, ar palmām, foršām kafejnīcām, piknika galdiņiem, vietējie sauļojās un atpūšās kā nu kurais. Kērnsa ir mazāka pat par Rīgu, ar nieka 150 000 iedzīvotāju.
Kas manī te izraisīja lielu sajūsmu - ierīkotā publiskā peldvieta tur pat zem klajas debess. Liels baseins, izveidota smilšu pludmalīte, sastādītas palmas… Kā filmas arī glābēji sēž savos posteņos. Nu tad laižam peldēties! Maijs ir ideāls laiks, lai dotos uz Austrālijas Ziemeļiem - te latviešiem izturams karstums, plus tūristu krietni mazāk. Nācām pie atziņas, ka nesezonā ceļot ir forši (arī izdevīgāk)!
Patīkams pārsteigums sanāca, kad vizinoties ar ričukiem, sadzirdējām latviešu valodu skanam no diviem garāmgājējiem. Mums divreiz nav jāsaka, mēs vienmēr cenšamies uzrunāt tautiešus ārzemēs, tāpēc devāmies klāt sasveicināties! Izrādās, Kērnsā latviešus tik bieži neizdodas sastapt, stāsta Andžela, kura Austrālijā jau dzīvo 14 gadus. Tā nu viņa mūs laipni uzaicināja pie sevis ciemos, un pie vīna glāzes vienmēr ir jauki parunāties!
Esot tik tuvu Lielajam Barjerrifam, nevarējām neaizbraukt uz kādu no daudzajām saliņām, kur koraļļus apskatīt un nopeldēties Koraļļu jūrā. Mēs turpat bookme.com.au par 55$ (parasti 75$) nopirkām prāmja biļeti līdz Fitzroy salai. Lai gan salas tikai neliela daļa skar Lielo Barjerrifu, snorkelējot, Raivim tomēr sanāca patverstīt pāris raibas zivteles, kuras ap koraļļiem dzīvojās. Tiesa gan paši koraļļi te nebija daudz un lielus rifus neredzējām, taču šis variants bija labs, ņemot vērā limitēto laiku, kas mums bija saplānots visai intensīvs. Ūdens kā jau pierasts koši zils (bet pavēss), palmas visapkārt, saule cepina… Neliela paradīze. Diemžēl uz Fitzroy salas nav smilšainu pludmaļu. Viss nosēts ar koraļļiem, bez zandelēm pārvietošanās visai apgrūtināta. Lai gan smilšu nav, tā skaņa (gluži kā vējzvani vējā skanētu), kas veidojas, staigājot pa izskalotajiem koraļļiem krastā, ir tik pasakaina, ka manas ausis neko citu nevēlējos dzirdēt. Tur pavadījām 5h un tad atpakal uz Kērnsu ar to pašu kuģi. Sanāca laiska atpūta.
Un tā kā bijām nosprauduši konkrētu budžetu šim ceļojumam, varējām atļauties aizbraukt tikai uz vienu no daudzajām salām. Citas salas atstāsim nākamai reizei (jā, jau plānojam nākamo tūri!). Bet ne mēs esam nirēji vai cita veida trakie (pagaidām), mums gana ar debešķīgiem skatiem un labu laiku!
Tālākais plāns bija sekojošs: Mēs brauksim no Kērnsas lejā līdz Sidnejai. Ne ar sabiedrisko, ne ar lidmašīnu, bet ar guļamo kemperi. Un maksājām ne vairāk kā 1$ dienā. Jā, vienu dollāru!
Plusā mums iedeva vienu pilnu degvielas bāku. Šādus iedāvājumus var atrast vairākās vietās. Mēs izvēlējāmies izdevīgāko, kas bija Jucy izīrēšanas kompānija. Taču pa tiešo uz Sidneju netraucāmies, plāns bija atvilkt elpu Brisbānē uz 2 dienām. Tur auto pēc 6 dienām arī nodevām, kur pēc atpūtas pilsētā paņēmām citu kemperi un to savukārt relokēsim līdz pašai Sidnejai, un tas 4 dienās.
Piedzīvojums Kērnsa - Brisbāne 2000km garumā un 6 dienās var sākties!
Karte rokās, plāns skaidrs, tad tikai laižam. Piejūras krasts ir pilns ar mazākām un lielākām pilsētiņām. Citas jaukas un mājīgas, citas garlaicīgākas. Mums abiem ļoti patika Townsville, nezinu, kā citiem, kas te ir pabijuši, taču mums šķita, ka dzīvīgums kūsā. Jāpiemin, ka pilsētā iebraucām naktī, taču, ja jau pilsēta aizrāva nakts gaismās, var tikai vien iedomāties, kādi skati ir pa dienu. Pie okeāna krasta, ar tik pat skaistu Esplanādi kā Kērnsā, klimats pasakains… Mums visi logi vaļā, mūzika uzgriezta un rullējam pa ielām. Cilvēki rosās pa āru arī vakarā, kafejnīcas pilnas, citi skrien, brauc ar riteni vai savādāk sporto. Esot šāda veida pilsētās, kur pēc pavadītas pussundas rodas lielisks iespaids, mēs uzreiz atķeksējam sev galvā, ka šeit varētu celt vienu no savām pārdesmit savrupmājām, kuras kādreiz būs jāceļ. Townsville lielāka par Kērnsu, bet joprojām mazāka kā Rīga. Tā kā mums bija nolikts plāns, cik km dienā ir jāpieveic, Townsvillā iespējams atgriezīsimies nākamajā Austrālijas tūrē.
Vairākām pilsētām sanāca vienkārši izbraukt cauri, lielākajām - apskatījām tās centru. Ceļojot viegli ir tas, ka mums ar Raivi intereses ir visai līdzīgas. Tas attiecas arī uz tūristu apskates vietām / objektiem, kur gribam doties, un kurp ne. Līdz šim šķiet, ka mums ceļošana kopā padodas tīri labi. Nav jau daudz variantu, ja kopā pavadām 24h/7. Vienmēr var rast arī kompromisus.
Plānojot braucienu, lasījām arī vairākus latviešu ceļojumu blogus, atzīmējām vietas, kuras vērts apmeklēt, taču uz citu viedokli mums grūti balstīties, vēl bija jāizpēta apskates vietu bildes, kas pieejamas internetā, vai skati ir tīkami acīm. Dažos ierakstos bija atzīmētas tādas pilsētas kā Rockhampton, Hervey Bay, Noosa Heads, Mackay, taču mums personīgi šīs pilsētas acīs neiekrita ar ko sevišķu. Gaumes lieta. Citiem patīk, citiem ne. Mums tīri labi patika Airlie Beach (brīžiem juka galva, vai nosaukumos ir domāta pilsēta vai apskates vietas, jo vairākām pilsētām klāt nāk nosaukums Beach vai Bay), piestājām arī nelielā ciematā ar nosaukumu Seventeen Seventy, ko vietējie sauc par 1770. Ciematā dzīvo mazāk kā 80 cilvēku. Taču, lai gan iedzīvotāji te ir ļoti maz, kā galamērķis 1770 ir visai iecienīts. No šejienes ar kuģīti var tikt līdz Lady Musgrave salu, kas iekļaujas Lielajā Barjerrifā. Te ir vairākas kafejnīcas, hoteļi un atpūtas vietas, pludmales ūdeņi ir visai mierīgi, tāpēc arī atpūta smiltīs te ir visai iecienīta. Pilsētas nosaukums radās, kad savu kāju te 1770. gadā spēra britu ceļotājs Džeims Kuks. Tā ik gadu maija mēnesī te tiek rīkots pilsētas festivāls. Taču mums par laimi te dienas gaismā pirmo reizi sastapāmies ar ķengurēniem, kuri visai droši lēkāja pa dzīvojamo māju pagalmiem. Tad apstājas un apskatās uz tevi, novēro situāciju un pārjoņo pāri ceļam. Ļoti mīlīgi somaiņi!
Padzīvojot 7 mēnešus Jaunzēlandē, gribot negribot nākas salīdzināt abas valstis. Tāpēc mums šķita, ka ceļa posmos starp pilsētām nav ko redzēt. Sakaltusi brūna zāle, reljefs plakans, pat lāgā okeānu nevar redzēt. Tīrā braukšana sanāca visai garlaicīga, tik cik sanāca izrunāt maršrutus. Tuvāk Brisbānei braucot, vairāk parādījās zaļās krāsas. Jaunzēlande šajā ziņā ir izteikta uzvarētāja ar saviem vienreizējiem dabas skatiem.
Īsi pirms Brisbānes sasniegšanas dodamies uz Austrālijas lielāko un iespaidīgāko Zoodārzu. Tas dibināts pateicoties slavenajam krokodilu medniekam un dabas entuziastam Stīvam Īrvinam, kurš šeit ir visai nozīmīga personība. Lai gan Stīvs aizgājis citos medību laukos, Zoo vēl joprojām pieder viņa ģimenei, kas to pārvalda. Ieejas maksa sākumā šķiet milzīga, kas ir 59 AUD, taču esot par liecinieku tam, kā dzīvnieki te tiek aprūpēti un apčubināti katrs individuāli, cik te labi apstākļi, lielās platības, kur skriet - cena ir vairāk kā adekvāta! Kopumā te pavadījām ap 4h. Paspējām uztaisīt arī kopbildi ar mīlīgo lācīti koalu. Tas prieks maksāja 25$, bet saņēmām A4 bildi.
Par 37$ var nobildēties arī ar citiem zvēriņiem. Taču ar ķenguriem jebkurš varēja uztaisīt selfiju, pie tam bezmaksas, jo tie tik ļoti pieraduši pie cilvēkiem, ka neliksies ne zinis, ja tu apgulsies zālītē viņam blakus. Ir iespēja viņus arī pabarot no savas rokas. Arī tur ķenguri nekautrēsies. Zoo protams ir arī šovi ar krokodiliem, kur uztaisīts pat stadions. Ģimenēm ar bērniem te ir paradīze! Varu personīgi apgalvot, ka šis bija labākais zoodārzs, kurā esmu bijusi!
Aiz Brisbānes ir Lone Pine Koala Sanctuary, kas arī ir zoo, tikai mazāks, ieeja uz pusi lētāka, taču nebūs tik iespaidīgi (dzirdējām atsauksmes) kā te. Man nebija žēl tās naudas, jo diena bija pavadīta lieliski.
Plānoto 2000km vietā līdz Brisbānei nobraucām 2300km, un veiksmīgi sasniedzām galamērķi. Laikapstākļi arī te forši. Pateicoties subtropu klimatam, maija beigas bija siltas, saulainas un bez lietus. Brisbāne ir Kvīnslendas galvaspilsēta un trešā apdzīvotākā Austrālijas pilsēta ar 2,3 milj iedz. Tās nosaukums cēlies no Brisbānes upes, kura tek cauri pilsētai. Pati pilsēta ir visai kalnaina, vairāki apkārtnē esošie “pauguri” ir lielāki par Latvijas augstāko virsotni Gaiziņu. Tāpat kā Melburnā, arī Brisbānes vide ir visai multikulturāla, Kērnsā tā bija vairāk eiropeiska. Brisbāni kā galamērķi izvēlas daudzi studenti, jo te ir vienas no Austrālijā atzītākajām universitātēm.
Brisbānē ieradāmies iepriekšējā naktī pirms plāna (Raivim ļoti patīk braukt), tāpēc bija jāmeklē, kur pārnakšņot. Tā kā bijām kemperī, divu domu nebija, ka tur arī paliekam, taču negribējām papildus maksāt par kempinga vietu. Taču lielas izvēles nebija, nakts laikā bijām izbraukājuši pilsētu krustu šķērsām, lai atrastu bezmaksas nakšņošanas vietu, taču neveiksmīgi. Tā kā nākamajām dienām bijām norezervējuši privātu dzīvokli caur Airbnb, tāpēc jau iepriekšējā naktī atradām tā lokāciju un turpat tajā ielā arī pārnakšņojām. Pretlikumīgi, protams. Dzīvoklis atradās klusā rajonā, 15min braucienā ar autobusu, tieši tas, kas vajadzīgs, lai mierīgi atpūstos. Nākamajā dienā nolikām čemodānus dzīvoklī, nodevām kemperi un devāmies pilsētas izlūkošanā.
Tā kā pilsētai cauri tek liela upe, te tiek piedāvāti ūdens taxi un prāmji pilsētas ietvaros. Protams, netrūkst arī privāto jahtu, uz kurām vien acis var pamielot. Taču pilsētas centrs ir gana mazs, tam ne privāto, ne sabiedrisko transportu nevajag, to vēsā mierā var izstaigāt. Mēs to arī darījām.
Patīkami pārsteidza Brisbānē esošais kontrasts un tai pat laikā radusies harmonija starp arhitektūru, proti augstceltnes un vēsturiskie objekti. Centrs ir pat ļoti mājīgs, plus viegli koordinēties (ne man, topogrāfiskajam idiotam, bet es runāju par Raivi). Neiztikt arī bez publiskās peldvietas pilsētas zaļākajā galā, kas idejiski ir tāda pati kā Kērnsā - baseins, palmas, smiltis.
Brisbāne bija vienīgā pilsēta, kurā devāmies jebkādā pilsētas tūrē - uzbraucām City Hall’s Zvana tornī. Tūre 15min, bezmaksas, un no augšas paveras panorāmas skats uz daļiņu no pilsētas. Muzejos vai baznīcās mēs iekšā negājām, taču to te ir daudz. Mums bija gana ar pastaigu, lai izvingrinātu kājas pēc ilgās braukšanas mašīnā.
Brisbāne - Sidneja nieka 920km attālumā un tas 4 dienās.
Lecam otrajā kemperī, un laižam. Teritorija uzreiz aiz Brisbānes ir miljonus vērta, saukta par Gold Coast jebšu Zelta krasts. Atpūtas veidu te tiešām daudz - lielākoties viss saistīts ar aktīvo sportu un loģiski - ūdeni. Mums ļoti patika šeit esošā pludmale ar nosaukumu Sērfotāju Paradīze. Lieliska pludmale, smiltis gaišas, mīkstas, viļņi kā radīti, lai ņemtu dēli un laistos iekšā. Diemžēl paši to laimi neizmēģinājām. Lai gan ārā vēl joprojām bija gana silts un saulains, ūdenī līst vienkārši nepietika dūšas. Toties citi drosminieki okeānam neatteica. Pamērcējuši pēdas, paskatījušies kā citi sērfo, vai mācās to darīt, pabraukājāmies apkārt… Gold Coast teritorijā visas pilsēta ir skaistas, ar debeskrāpjiem, apkārtne sakopta, viscaur aug palmas, pieejama viena gara pludmale… Vēl pabijām tādās pilsētās kā Collangatta, Byron Bay, Yamba, Coffs Harbour un Port Maquarie. Šīs pilsētas ne tik iespaidīgas. Šajā ceļa posmā, mūsuprāt, ir mazāk ko redzēt kā no Kērnsas līdz Brisbānei. Varbūt arī tāpēc, ka ceļš vienkārši īsāks. Mēs pat esot tik tuvu pie okeāna, ar grūtībām varējām atrast jau pagatavotu zivi, viss lielākoties svaigs. Tā kā bija pienācis 29. maijs un Raivim vārda diena, gribējām to zivi tomēr dabūt. Krustu šķērsām sanāca izstaigāt pilsētas Byron Bay ieliņas, kur netīšām uzdūrāmies vienai Fish&Chips kafejnīcai. Samaksājuši 26 dollārus par divām zivīm ar frī kartupeļiem, gardu muti porcijas notiesājām. Nebijām vīlušies pat ne par gramu. Līdz šim labāk pagatavotā zivs, ko bijām baudījuši! Kas tā bija par zivi, nav ne jausmas.
Pirms Sidnejas sasniegšanas, nobraucām no galvenā ceļa, devāmies 100km prom no Sidnejas un dziļāk sauszemē uz Zilo kalnu Nacionālo parku (Blue Mountains National park). Tur visādas klintis (virs kurām nedaudz arī bija zilā nokrāsa. Kā viens vietējais paskaidroja, zilā migla rodas no eikaliptu kokiem, eļļai izgarojot. Eikaliptu koki ir sastāda lielāko daļu nacionālā parka). Kā man pietrūka mežu un zaļās krāsas! Te pavisam noteikti ir daudz labāka ainava kā pārvietojoties no pilsētas uz pilsētu. Kalni, meži, pastaigu takas, ūdenkritumi, tas viss nedaudz atgādināja Jaunzēlandi. Apciemojām arī mazās kalnu pilsētiņas, kurās ir ļoti patīkama aura. Vienstāvu mājas, celtas no koka, nelielu pagalmu, bērnu rotaļu laukumi, omulīgas tējnīcas… Visam pa vidu vēl uzspējām izbraukt ar pasaulē slīpāko vilcienu, kurš agrāk tika izmantots ogļu uzvešanai kalna augšgalā. Un tas 52 grādu leņķī pa klinti lejup (vai augšup, atkarīgs, kādā pozīcijā gribēji atrasties). Izbraucām arī ar Austrālijā augstāko gaisa vagoniņu (270m), slīpāko un ietilpīgāko trošu vagoniņu, kas var uzņemt 84 cilvēkus. Un skati no visām atrakcijām ir burvīgi. Manuprāt, teritorija ap Sidneju ir daudz skaistāka, jo viss daudz maz klāts ar mežiem. Tuksnešainie un pelēkie ceļi beidzās līdz ar iebraukšanu Brisbānē.
Pēdējā pietura - Sidneja. Jau pašā sākumā Sidneja mūs samulsināja ar savām ielām un izmēriem. Tā ir milzīga! Tā ir Austrālijas apdzīvotākā pilsēta ar 4,8 milj iedz. To arī varēja just, gan izmēru ziņā, gan apdzīvotības ziņā. Lai atrastu viesnīcu, sanāca nedaudz iesvīst. Par cik braucām bez detalizētām pilsētu kartēm, sanāca divreiz uzbraukt uz Harbour Bridge (kas virzienā uz centru ir maksas) un nedaudz pamaldīties. Taču beigu beigās visu atradām un viss bija ļoti labi. Te atpūta 3 dienu garumā un tad atpakaļ uz Jaunzēlandi.
Pirmais iespaids divējāds. Arhitektūra liela un iespaidīga, taču sajūsmu nedaudz noplacināja netīrās ielas. Rudens darīja savu, ielas pilnas ar sabirušām lapām, kuras iespējams tiek savāktas reizi nedēļā. Lai vai kā, Sidnejā visspilgtāk iezīmējās rasu daudzveidība.
Vērojot cilvēkus, radās sajūta, ka katrs trešais ir aziāts. Sidnejā no visiem iedzīvotājiem 1,5 milj ir citu valstu pārstāvji, tāpēc tā ierindojas starp vienām no vismultikulturālākajām pilsētām pasaulē. Un tāda sajūta arī bija. Te ir ārkārtīgi dažāds etniskais sastāvs. Iespējams, ka dzīvojot Sidnejā būtu iespējams pavisam vienkārši iemācīties citu valodu, jo te tiek runāts vairāk kā 250 valodās.
Ko te sadarījām… Mums par laimi pilsētā norisinājās VIVID festivāls, kura izpildījums balstās uz gaismas, mūzikas un ideju apkopojuma. Vismaz katru vakaru bija ko darīt, staigājāmies pa ielām… Šo festivālu varam salīdzināt ar Staro Rīga, tikai mūsējiem šis pasākums, manuprāt, ir labākā kvalitātē un arīdzan kvantitātē. Lai gan paši sidnejieši saka, ka šogad VIVID festivāls bija apjomīgs un interesants, mums likās iespaidīgi divi objekti: strūklaku šovs ostmalā, kur ūdens un lāzeri apvienojās ar moderno mūziku. Tas bija kruti. Un Operas Nams izcēlās ar radošu apgaismojumu un mainīgu animāciju. Pluss tiem radošajiem darboņiem. Žēl, ka zīmīgais Sidnejas Harbour Bridge (no tā paveras burvīgs skats uz pilsētas centru) netika īpaši izgaismots. Taču atmosfēra bija patīkama.
Sidneja ir pilna ar augstceltnēm, interesantiem arhitektūras veidojumiem, taču no redzētā likās, ka tas viss koncentrēts pilsētas centrā un ostas daļā. Kad braucām ar kemperi, pabijām arī citos rajonos, kur ir pilnīgi cita Sidneja. Pat grūti aprakstīt. Apskatījām Sidnejas Olimpisko stadionu, kurā 2000. gadā norisinājās Vasaras Olimpiskās spēles, Botānisko dārzu.
Redzējām Sidnejas tirgu, kurš platības ziņā ir milzīgs, taču ne uz pusi tik iespaidīgs un interesants kā Melburnā izstaigātais. Te lielākoties ķīniešu lētie izstrādājumi, apģērba gabali u.c. Pat lāga ēdienu nevar iegādāties. Vēl Sidnejā ir skaistas pludmales, ko vasarā apmeklēt. Zinādami, ka te vēl atgriezīsimies, pludmaļu apskatīšanu atlikām uz nākamo reizi. Jo trīs dienas Sidnejai ir īss laiks. Turklāt mēs visur pārvietojāmies ar kājām, kur kājas nesa, tur gājām. Turpat pilsētas centrā ir milzum daudz lietas ko apskatīt.
Ietrāpījām New South Wales Mākslas galerijā, kurā apskatījām bezmaksas izstādi. Kā jau “lieli mākslas pazinēji”, devāmies aplūkot slavenu mākslinieku gleznas.
Sidnejā mēs palikām viesnīcā, par kuru mēs ļoti priecājāmies, jo atradās pašā centrā, pie parka ieejas un aptuveni 15min gājienā līdz Operai. Turklāt mums bija iekļautas arī brokastis, kas ir milzīgs ieguvums, jo, kā zināms, paēst ārā ir visai dārgi. Austrālijā būdami, dzirdējām ziņu, ka Sidnejā nopērkama dārgākā kafija Austrālijā (pasūtot pie baristas), tāpēc kafiju atdzērāmies pie brokastu galda. Kafejnīcas un restorāni ir tik pat dažādi, kādi ir pilsētas iedzīvotāji. Pēdējā vakarā pirms aizlidošanas atpakaļ uz Jaunzēlandi, nolēmām sevi palutināt ar Austrālijas labumiem. Es paņēmu ķengura gaļu un Raivis krokodila gaļas burgeru. Tā, kā tas viss garšoja… Ķenguram ir sarkana gaļa, vispār tiek uzskatīta par ļoti veselīgu, taču bija jāpameklē, lai ēdienkartēs atrastu. Pirmie kodieni atgādina liellopu gaļu, tur, kur gaļa bija vēl sarkana, tur bija vislabākā - mīksta un sulīga. Es vispār neēdu jēlu un kur nu vēl asiņainu gaļu, taču šoreiz pierunāju pati sevi. Ne jau bieži ķenguru sanāk ēst. Tā pēcgarša mani pārsteidza visvairāk - aknu garša. Man nav nekas pret aknām, taču iespējams tāpēc ķengura steiki nav populārākie, jo vienkārši aknu garša ir pārāk specifiska. Par krokodilu - gaļa ir balta, taču garšas tai teju vispār nebija. Par ko nedaudz žēl. Likās, ka ēdam sakapātu vistas fileju bez garšvielām (burgeris nebija kā steiks, gaļa bija samalta). Varbūt kādam ir bijusi labāka pieredze ēdot krokodilu, taču burgerī gaļa pazuda. Koalas lācīšus gan nekad negribētu ēst, tie pārāk smuki un pūkaini, būtu žēl tādu durt uz dakšas.
Kopumā mums par Sidneju abiem sakrita viedoklis. Tā ir pārāk liela ikdienas dzīvei, tai nav savas maģiskās auras, mājīguma sajūtu te pavisam noteikti nesajutām. Ja vērtējam visas lielās pilsētas, kurās uzturējāmies vismaz 2 dienas un ilgāk - es dalītu pirmo vietu liktu Kērnsai un Brisbānei. Kērnsai ir lieliska Esplanāde, tropu koki un vienreizējs klimats, Brisbānei arhitektūra, upes tūres un skati uz ūdeni. Melburna vēl jāapciemo, un arī Sidnejai jāatvēl kāds laiciņš.
Stereotipu laušanai - nevienā brīdī nemanījām krokodilus savvaļļā (tie protams dzīvos vairāk uz ziemeļiem, kur siltāks. Taču tos savvaļā redzēt būtu kā laimēt loterijā), un ne vienu pašu čūsku vai koalas lācīti eikalipta kokā. Pat ne lielos zirnekļus vai citas biedējošas radības. Tik vien kā milzīgos sikspārņus redzējām (spārnu vēziens ap kādu 1m diametrā, var sasniegt vairāk). Kad saule norietējusi, tie ar skaļu troksni pārņem lielāko daļu Austrumkrasta pilsētas un protams arī nomaļās vietas.
Tomēr nav tā Austrālija tik bīstama, kā Discovery mēdz rādīt. Ir jābūt veiksmīgam, lai redzētu radības savvaļā, vai jābrauc uz pašu kontinenta centru, kur viens tuksnesis un civilizācijas beigas. Izņemot ķengurus - tie ir padaudz visur, pat mēdz ieklīst tik lielās pilsētās kā Melburna un Sidneja. Diemžēl arī šoseju malās tos var redzēt - nobrauktus. Pozitīvs novērojums: Austrālija ļoti rūpējas par šoferiem, lai viņi regulāri atpūšas, jo distances jāmēro gana lielas. Ir arī vairākas būdiņas ceļa malā, kur piedāvā bezmaksas kafiju - lai būtu vēlme apstāties.
Nobeigumā, ja kādam rodas jautājums, cik sālīti viss šis sanāca, pastāstu lielos vilcienos. Ceļojot ar kemperi, maksājām īri par 10 dienu auto relokāciju - 10$, benzīnā “sadedzinājām” 500$ un apdrošināšanā 300$. Par kempinga noparkošanu nesamaksājām ne centa, jo Austrālijas šoseju malās ir bezmaksas atpūtas vietas nakšņošanai ar labierīcībām. Šādas vietas ir aptuveni ik pēc 100km (ir miljons citu atpūtas vietu ik pēc 20km, taču tur nav ļauts pārnakšņot). Noderīgas kempinga aplikācijas telefonam neatradu, visām bija nepieciešams internets vai maksāja pārāk dārgi.
Ļoti daudz iztērējām ēšanā, vairāk kā gribētos. Grūti sarēķināms skaitlis… Taču, ja nav izvēles, un nav kur pagatavot ēdienu (mums bija gāzes plītiņa kemperī un ledusskapis), jārēķinās, ka brokastīm iztērēsi ap 10$ - 12$, pusdienām ap 20$ (ja garšo visādi salāti, kā man) un vakariņām ap 30-40$ (ja neesi veģetārietis). Man šķiet, ka es mierīgi varētu neēst gaļu mēnešiem ilgi, pārtikt no makaroniem vai salātlapām vien… Diemžēl arī veģetārie ēdieni te maksā sākot no 15$ un uz augšu, lielpilsētās cenas loģiski ir augstākas.
Viesnīcās pa 8 dienu nakšņošanu šķīrāmies no aptuveni 500$. Un vēl lidojumos samaksājām 800$. Visi skaitļi rēķinot uz 2. Noteikti var atrast vēl izdevīgākus piedāvājumus it visam. Varējām būt ekonomiskāki, kādi iesākumā centāmies būt, taču, jo tuvāk nāca brīvdienu beigas, jo vairāk atļāvāmies sevi palutināt ar daudz ko. Mēs bijām cītīgi strādājuši, lai pēc tam laiski atpūstos…
Plāns atgriezties Austrālijā ir 2016.gada janvārī, kad dosimies uz R-krastu un Tasmāniju, un nedaudz arī centru… Šīs mūsu 19 dienas bija ļoti intensīvas, sanāca tāds kā skrējiens pēc miljona, tikai beigās bankas konts nevis pilnāks, bet tukšāks palika. Salīdzinot ar Jaunzēlandi, šķita, ka Austrālija ir lētāka. Par to nedaudz nobrīnījāmies, jo kaut kā bijām gaidījuši vēl augstākas cenas kā JZ. Un pie tam algas lielākas. Un siltāku dienu gadā arī krietni vairāk. Taču Jaunzēlandes dabas skaistumu Austrālijai laikam nesasniegt. Taču mums patika! Klimats patīkams, cilvēki draudzīgi un atsaucīgi, ir arī ko redzēt. Iesakām!
