Austrālija: Garais ceļš līdz Rietumiem

Pēc nedēļas viesošanās Tasmānijā, lidojām atpakaļ uz Melburnu. Arī tur pavadām nedēļu, lai pēc tam sēstos mašīnā un dotos garā pārbraucienā līdz pat tuksnesim un tālāk uz Rietumiem, kur mūsu Austrālijas ceļojums noslēgsies.

Tā kā Austrālija ir visai dārga valsts (naktsmītnes un ēšana), Melburnā, tāpat kā Tasmānijā jau laicīgi www.workaway.info bijām atraduši ģimeni, kura mūs uz nedēļu uzņemtu savās mājās. Kā jau ierasts, mēs viņiem palīdzam mājas un dārza darbos, tikmēr mums ir bezmaksas dzīvošana. Brīvais laiks atvēlēts pilsētas izpētei, kuru nebijām uzspējuši izstaigāt un apskatīt iepriekšējo reizi, kad viesojāmies Austrālijā. Toreiz gan apceļojām Austrumu krastu, Melburna bija kā īsa pieturvieta. Tātad tagad mums ir vairāk laika, lai izpaustos pilsētvidē.

Melburna

Tā ir metropole, un šis vārds pilsētu skaidro lieliski. Tas, ka  iedzīvotāju skaits visu laiku aug, un uz doto brīdi jau sasniedzis 4,35 milj (divreiz vairāk kā Latvijā, un tā ir tikai viena pilsēta), liecina, ka pilsētai ir ko piedāvāt. Gan darbs, gan izklaide, gan ģimenes dzīve. Vairāku faktoru kopsummā Melburna vairākus gadus bijusi nosaukta par vistīkamāko pilsētu dzīvošanai. Tiem, kuriem patīk lielas pilsētas, sapratīs kāpēc. Man tā arī ļoti patika, bet man pietika vien ar pāris dienām, lai nogurtu no jūtamās apkārtējo steigas, trokšņiem nu un arī no smagā pilsētas gaisa. Laikam tomēr tie lauki un daba man tuvāk. Visai pārliecināta, ka Raivim arī. Bet kontrasts dzīvē vajadzīgs, un jāredz ir viss, kas acu priekšā. 

Pilsēta dibināta 1835. gadā, pa šo laiku daudz kas ticis uzcelts, izveidots, ko tagadnē visiem ir iespēja apskatīt.

Lai patīkami izbaudītu atmosfēru pilsētas ielās, un galu galā vasaru, laikapstākļiem viennozīmīgi ir jābūt labiem. Līdz šim ir šķitis, ka visur, kur dodamies atpūsties, mums saule vienmēr bijusi labvēlīga, no lietus veiksmīgi esam spējuši izvairīties. Taču vasara Melburnā laikam bija sadumpojusies, jo nedēļas ilgajā ciemošanās, 3 dienas bija draņķīgs laiks. Arī gaiss nespēja iesilt vairāk par +25 grādiem, kamēr bijām te. It kā jau vēsāks ir labāk, nesvīsti tik daudz, un nav jāgāžas no kājām.

Ko te darīt

Melburnā viss notiek dienu un nakti.  Kamēr daudzas izklaides iespējas maksā lielu naudu, te ir pilns ar bezmaksas iespējām, ko, protams, ceļotāji kā mēs tēmējam apmeklēt. Melburnas tūrisma lapā var uzmeklēt, ko pašam gribas redzēt. 

Lai gan ārā vasara, peldei pludmalē nebijām gatavi, bet tās te ir skaistas. Pateicoties koši izkrāsotajām mājiņām pludmales smiltīs, apmeklējām, iespējams, fotografētāko pludmali Melburnā - Brighton Beach, kas atrodas Brighton priekšpilsētā. Nedaudz maldījāmies, lai atrastu gan īsto autobusu, gan īsto pieturu, jo norādes kā tādas ir maz vai nav vispār. 

Ja kādam ir vēlme, var pavizināties atrakciju kalniņos Luna parkā. Tas pāris pieturas tuvāk no Melburnas centra, atrodas St. Kilda priekšpilsētā. Karuseļi gan nebūs mūsu interešu lauciņā.

Turpat blakus atrodas Austrālijas lielākais teātris, izbijusī koncertzāle Palais Theatre.

Daudz laika pavadījām vienkārši staigājoties pa ielām, jo tās pašas par sevi ir interesantas un atšķirīgas. Man šķiet, ka esmu jau minējusi, ka Melburna ir radošu cilvēku pilsēta. To tad arī redzējām, ne tikai vēsturiski labi saglabātās mājās un modernās būvēs, bet arī grafiti veidā uz sienām. 

Ja interesē nozīmīgas vietas, kur ieejas maksas nav, tad ir iespēja apmeklēt neskaitāmus muzejus (kopā laikam ap 40). Mēs kādu stundu pavadījām izstaigājot Australian Centre for the Moving Image (ACMI) - tur par filmām, digitālajiem medijiem un TV. Tas ir otrs apmeklētākais muzejs visā Austrālijā. Visai moderns un pat interesants. 

To apmeklētāju skaita ziņā vien apsteidz vecākais mākslas muzejs valstī National Gallery of Victoria. Arī tur daudz kas apskatāms bezmaksas. 

Centrāli novietotajā Federation Square bieži notiek publiski pasākumi - vietējo muzikantu uzstāšanās, vai deju nodarbības, vai kādas foto izstādes. Ko no šī laukuma sagaidīt, uzzināsiet mājas lapā. Bet, ja slinkums pašam sastādīt savu tūrista grafiku, no rītiem šajā laukumā ir pieejamas bezmaksas tūres, kuras sākas no Tūrisma informācijas stenda. 

Te ir dažādums gan ēkās, gan kultūrās, gan cilvēkos. Taču šķiet, ka visiem ir kas kopīgs - Melburnieša gars. Uz Melburnu bieži vien atlido paši vietējie no mazākām pilsētām, lai te aktīvi pavadītu nedēļas nogali, un pēc tam dotos atpakaļ dzīvot savu dzīvi mazpilsētā. 

Melburna ir pilna ar iespējām ēst dažādus ēdienus katru dienu, tik daudz restorānu un kafejnīcu, ka grūti izvēlēties.

jo ik uz stūra ir kāds kafijas namiņš ar uz vietas grauzdētām kafijas pupiņām, firmas noslēpumiem, odziņām utt.  Katrs šāds bāriņš visādi cenšas atšķirties no citiem, lai piesaistītu jaunus un noturētu esošos klientus. Arī kafijas gigantam Starbucks šeit ir pagrūti, jo konkurence ir milzīga.

Sabiedriskais transports

Šī atkāpe iespējams šķitīs interesanta tiem, kuri grib doties uz Melburnu. 

Jau senākā ierakstā par vizīti uz Austrāliju minēju nelielu informāciju par Melburnas sabiedrisko. Tātad te nedaudz papildināts, ar izsmeļošāku informāciju tūristiem.

Dienās, kad bija gana silts, saulains un galu galā, sauss, iegādājāmies sabiedriskā transporta dienas biļeti (7,80AUD (Austrālijas dolārs) ~ 4,80EUR ar Myki karti, par to lasīt zemāk) visiem transportiem. Tā ir daudz ērtāk pārvietoties, jo pilsēta ir tiešām milzīga, ar kājām diez vai varēs izstaigāt. Te ir visai parocīga mājas lapa ar visiem atiešanas laikiem un maršrutiem, ja kādam interesē. Gribu nedaudz pastāstīt mūsu pieredzi un ieteikumus tiem, kuri plāno doties uz Melburnu. Tāpat kā Rīgā ir e-talons, te ir Myki karte, kas dod atlaides braucieniem. Plastmasas karte maksā 6AUD ~ 3,75EUR. Taču, ja plāno daudz izmantot transportu, tad beigu beigās ir izdevīgi. Tā nav personalizēta, un to viegli papildināt pie teju ikvienas pieturas pie speciāla automāta. Šo karti var iegādāties arī lidostā pie informācijas stenda. Un nevajag izmantot taxi (cena no 50AUD līdz 75AUD) vai dārgo SKYbus (18AUD), kas operē lidostā, un kāš daudz naudas, taču paķer Myki karti, un ar vienīgo 901 autobusu (sab.transporta mājas lapā var atrast pieturvietas, kurās tas piestāj), kurš atiet no daudzstāvu autostāvvietas, kura redzama no aviokompāniju Jetstar un Tiger Air jaunā Domestic flights termināļa. Par šī autobusa eksistenci zina vien retais, taču internetā visādus ieteikumus ceļotājiem var atrast. Un tā mēs ar Myki karti pa 3,90AUD ~ 2,45EUR ar 2h biļeti visiem sabiedriskajiem veiksmīgi sasniedzām galamērķi. Priekš Austrālijas tā ir laba cena. Ietaupījums acīmredzams un kabatai tīkams. Vēl piebildīšu, ka Myki karte kāpjot iekšā un ārā ir jānoskenē pie aparāta, kas ļoti atgādina RS e-talona aparātus. Rīdziniekiem būs skaidrs, kā ar to apieties. 

Kā nesen uzzināju, tikai gadu atpakaļ pilsētas centrā braukšana tramvajos ir kļuvusi bez maksas. Tās pieturvietas, kur nav jāmaksā ir skaidri atzīmētās un tramvajos ziņo, kad jums vajag pīkstināt savas Myki kartes. Neko nemaksājot, var izvizināties 10 pieturas, kas nosedz Melburnas milzīgo centru. Tur ir gana daudz apskates objektu, ko redzēt, ja nu gadījumā laiks apskatei ir maz. Iemesli bezmaksas tramvajiem galvenokārt ir divi - lai tūristiem būtu iespēja apskatīt pēc iespējas vairāk, un otrs, visai praktisks risinājums - lai veicinātu ātrāku pasažieru kustību iekšā un ārā no tramvaja, neveidojot sastrēgumus un tramvajs nekavētos. 

Ejot uz Australian Open tenisa turnīru, kurš šeit norisinājās tieši mūsu vizītes laikā, bija tā lieliskā iespēja satikt latvieti Gunu, kura šeit ar savu ģimeni jau dzīvo vairākus gadus. Vienmēr ir prieks satikt savējos tik tālu no mājām. Reti jau tautiešus sanāk sastapt, esot tālēs zilajās. 

Kā arī mūsu uzturēšanos te patīkamāku radīja ģimene, pie kuras viesojāmies. Tik jauki un sirsnīgi cilvēki, ar diviem gudriem un zinātkāriem puikām, ar kuriem bija forši laiku kopā pavadīt un cept zefīrus uz uguns. Austrālieši ir forša tauta! 

Tālākais plāns mums jau bija zināms. No Melburnas norezervējām auto relokāciju, ar kuru tikt līdz Alice Springs, pa ceļam izbraucot gar okeānu pa ainavisko Great Ocean Road, tad piestājam pie 12 Apustuļiem, īsa pietura pilsētā Adelaide, Kings Canyon, un galvenais apskates objekts šajā Austrālijas vizītē ir Uluru jeb Ayers Rock. Alice Springs mēs tikai nododam mūsu auto, un paņemam kemperi, ar kuru turpinām ceļu uz Pērtu. Tur ļoti gaidu tikšanos ar izbijušo manu dejasbiedreni Laini, kura ar vīriņu apmetušies Pērtā. 

Ja kādam interesē auto relokācijas iespējas, pie sadaļas NODERĪGS INFO, esmu pievienojusi pāris lapas, kur atrast maršrutus un piedāvājumus dažādām valstīm. Mēs pirmo mašīnu dabūjām bezmaksas uz 5 dienām + 100AUD degvielai. Tad, kad tūrisma sezona ir aktīvāka (ziemā: jūnijs-augusts), bieži var dabūt izcilus piedāvājumus ar visu apmaksātu degvielu, apdrošināšanu un pat kabatas naudu, jo tad mašīnas un kemperi iet uz urrā, un tos ātri vajag attransportēt atpakaļ uz lielākajām pilsētām.

Braucot ar auto par gulēšanu mums nebija jāuztraucas, jo aizmugurējie sēdekļi viegli nolaidās un varējām tur pat izgulties pilnā augumā. Īsais augums protams ir priekšrocība. Atcerējāmies vecos labos laikus Jaunzēlandē, kad ceļojām pa turieni ar savu auto. Taču mēs dažkārt mēdzam būt arī ekonomiski ceļotāji, līdz ar to sarunājām sev divus līdzbraucējus, ar kuriem tad arī dalījām degvielas izmaksas. Facebook ir grupa, kurā var pievienoties un, tiem, kuri plāno šādi ceļot, būs izdevīgi: Australia RideShare. Mēs pulkā uzņēmām francūzieti Džuljetu un dānieti Dženiju, kuras arī ir kaismīgas ceļotājas. Abām bija savas teltis, tāpēc spiesties visiem četriem nevajadzēja. 

Tātad galvenās pieturvietas, ko redzējām, esot uz četriem riteņiem. 

100km attālumā no Melburnas uz DR ir pilsēta Torquay, no kuras 243 km garumā stiepjas Great Ocean Road. No ceļa paveras skats uz okeānu vienā pusē, un eikaliptu mežu otrā pusē. Nolaižot  mašīnas logu, eikalipta smarža pārņem visu salonu, sajūta, it kā atrastos aptiekā. Ceļš ir ļoti līkumains, tāpēc ātrāk par 70km/h grūti būs pabraukt. Un, ja vēl gribas uzņemt labas bildes, tad te kāds laiciņš paies. Zīmīgs tas ir ar to, ka šo ceļu palīdzējuši būvēt izbijušie karavīri, kuri izdzīvoja 1. Pasaules karā, un ceļš ir kā veltījums kritušajiem. Tas tagad ir atzīts kā pasaulē lielākais kara piemineklis.

Nākamā pietura 12 Apustuļi. Tās ir smilšakmens klintis, kuras stalti izslējušās no ūdens. To, vai tās tiešām ir 12, neviens neprot pastāstīt, jo vairākus stabus sāļais ūdens ir nograuzis, savukārt, daži izveidojas no jauna, vecajām pārdaloties uz pusēm. Saule, vai lietus, skats te ir iespaidīgs. Mums smidzināja, taču nenobijāmies un te kādu laiciņu uzkavējāmies. Ir labi uzbūvētas skatu terases, kur galvenais, ka nav jāmaksā ieejas maksa. Tikai pilns ar aziātu tūristiem. 

Arī nedaudz aiz Apustuļiem ir skaisti roboti krasti. 

Veicām īsu pieturu Adelaides pilsētā, no kurienes mums pievienojās dāniete. Te papildinājām savus pārtikas krājumus un devāmies tālāk - uz augšu, apskatīt tuksnesi un Uluru. 

Ceļš no Adelaides uz Uluru ir visai vienmuļš, un daudz kas apkārt nenotiek. Zāle pa pusei sausa, koku praktiski nav, ūdeni vispār nekur neredz. Tikai izžuvuši ezeri, no kuriem vien palicis sāls. 

Lai gan valda priekšstats, ka Austrālijā mudž no ķenguriem un pārējiem dzīvniekiem, tos redzējām retu reizi, vajadzēja visu laiku skatīties ārā pa logu, un ar ērgļa aci fiksēt kādu kustību. Tā pa četriem mēs redzējām kādus 5 ķengurus (tikai, kad iestājies vakars, jo pa dienu tie guļ ēnā), emu putnus, daudz govis un aitas, un kā par pārsteigumu arī kamieļus.

Tā kā nabadziņš Raivis bija vienīgais, kas stūrēja un vizināja meitenes, mēs daiļavas varējām atpūsties, bildēt apkārtni un arī nosnausties, kad satumsa, vai aiz loga nekā saprātīga nebija. 

Bija tā lieliskā iespēja nostāties punktā, kas skaitās ģeogrāfiskais Austrālijas centrs. Tas atrodas krustpunktā, kur nogriežas vienīgais ceļš uz Uluru. 

Pēc pāris dienām bijām sasnieguši galveno apskates vietu: Uluru - Kata Tjuta Nacionālo parku. Tur apskatījām gan Uluru akmeni, kas ir Austrālijas atpazīstamības simbols, gan 40km attālumā esošo Kata Tjuta akmeni. Abi ir ļoti dažādi, tāpēc parka apskatei atvēlējām divas dienas. Iesakām pat trīs.

Nacionālajā parkā ir ieejas maksa: 25AUD/personai uz trim dienām, taču par pastaigām gar akmeņiem papildus vairs nav jāmaksā. 

Mēs palikām turpat netālu no parka ciematā Yulara izveidotajā tūristu kūrortā par pieņemamām cenām (ja nakšņo mašīnā vai teltī), 17AUD/personai par nakti. Kūrorts ir paliels, ar vairākām ēkām un naktmītnēm dažādiem maku biezumiem. Kopumā feini uztaisīts, un pat peldbaseini vairāki. Vakarā gan grūti iemigt karstuma dēļ. Bet, ko gan citu tuksnesī gaidīt… Smieklīgi likās, ka kūrortam pašam bija savs bezmaksas autobuss, ar kuru varēja nokļūt no viena gala uz otru. Uz šejieni var arī atlidot, un, ja paliec kūrortā, viņi piedāvājot bezmaksas transfēru. 

Pirmajā vakarā ierodoties, plāns bija sekojošs: sagaidīt saulrietu pie Uluru (saulriets ir noteikti labākais laiks, lai dotos uz turieni), un saullēktu uz Kata Tjuta jeb Mt Olga kā to dēvē angliski runājošie. Kūrortā ieņēmām labāko zālīti telšu novietošanai, iegājām aukstā dušā un svinīgi devāmies Uluru apskatē. Bija pl.4 vakarā, kas ir 3,5h pirms saulrieta, tāpēc te bija neticami kluss. Praktiski viss akmens atvēlēts tikai mums. Apkārt izveidotas koka laipas ērtai pastaigai. Apkārt Uluru ved 10km gara taka, kuru ieteicams veikt tikai no rīta, jo trase tiek slēgta, kad gaiss iesilst līdz +36 grādiem. Vakarpusē, kad ieradāmies mēs, bija nieka +35. Gaidījām karstāku. 

No attāluma Uluru izskatās kā liela smilšu kaudze 348m augstumā. Taču, pieejot tuvāk un pieliekot klāt plaukstu, var sajust klints cietumu un varenumu. No katra stūra un leņķa paveras citādāks skats. Tā mēs tur pavadījām vairāk kā stundu tikai skatoties un apbrīnojot to. Bet labākais vēl tikai priekšā - saulriets. 

Saulrieta sagaidīšanai ir speciāli atzīmēta auto novietne, no kurienes arī ir vislabākais skats un sanāk labākās bildes, jo saules vēlie stari akmeni apspīd tieši no priekšas. 

Abi, gan Uluru, gan Kata Tjuta ir svētvietas Austrālijas iezemiešiem aborigēniem. Šīs vietas tika atklātas ap 1870tajiem, taču pirmie tūristi sāka iebraukt no 1936. gada. Salīdzinoši nesen, taču tagad tas ir valsts simbols. Ap nacionālo parku vijas gara un spraiga vēsture, notika īpašumtiesību dalīšana, taču padziļināti to katrs var izlasīt internetā, vai uz vietas izstaigāt tūrisma centru. 

Pēc iespaidiem bagātās dienas, devāmies atpakaļ, lai mestos vakara peldē, izvingrinātu nosēdētos dibenus un atveldzētu kaklu ar aukstu sidru turpat bārā. Drīz vien devāmies pie miera, lai pl.5:30 no rīta būtu augšā un gatavībā sagaidīt sauli aiz horizonta, apspīdam Kata Tjuta kalnu. Arī tās pašas 15min, un akmens ir pilnībā izgaismots. Kata Tjuta noteikti ir savādāka, vien formas ziņā. Augstākā virsotne ir Olgas kalns, kas ir par teju 200m augstāka kā Uluru, t.i. aptuveni 546m. 

Arī te devāmies rīta pastaigā uzreiz pēc saullēkta, kamēr teritorija nav pārbāzta ar tūristu autobusiem (ir iespēja pirkt tūroperatoru pakalpojumus). Sajūtas, esot šeit, ir savādākās nekā Uluru. Pat grūti aprakstīt, kas tās par sajūtām. Katrai vietai ir sava aura, kuru novēlu ikvienam vismaz vienreiz dzīvē pieredzēt. 

Kad puse dienas jau pagājusi, mūsu nākamā pietura - Kings Canyon. Kas, savukārt, ir pilnīgs pretstats iepriekš redzētajam. Kanjons atrodas Watarrka Nacionālajā parkā, kas ir 319km no Uluru-Kata Tjuta Nacionālā parka. Te veicām 2h īsu pārgājienu pa kanjona augšgalu, no kura paveras iespaidīgs skats lejup un pāri ielejai. Arī ieteicams te doties rīta vai vakara pusē, jo dienas vidus nav piemērotākais pastaigai tādā karstumā. Vēl joprojām tie +35 grādi. 

Sniedzot manu personīgo vērtējumu šīm trim apskates vietām, 1.vietā pārliecinoši ir Uluru, 2.vietā Kings Canyon un 3. Kata Tjuta klints. Varbūt ir vērts arī ir Kata Tjuta doties saulrietā nevis saullēktā, kā to darījām mēs. Iespējams, ka iespaidi būtu savādāki. 

Gribu izcelt to, ka mums dīvaini šķita, cik tuksnesis bija zaļgans. Mēs bijām iedomājušies nemainīgi sarkanās smiltis gar ceļa malām, tā vietā sarkanās smiltis bija retās vietās. Kā vietējie skaidroja, tas tāpēc, ka mēnesi iepriekš bija traki lijis, viss sazaļojis (koku maz, taču krūmu daudz), līdz ar to tas ir iemesls, kāpēc mēs tik maz dzīvniekus redzējām. Viņiem ir gana ēdamā nostāk no ceļa, jo gar ceļiem tie ejot tikai ūdens un barības meklējumos, kad visur citur ir sauss.

Pēc kanjona apskates dodamies uz pilsētu Alice Springs, kur nebija ieplānots nekādas īpašās aktivitātes vai ekskursijas. Atvadāmies no meitenēm, nododam mašīnu, paņemam lielo kemperi, sapērkam visādus gardumus un laižam uz Pērtu. 

Brauciens no Melburnas līdz Alice Springs bija nedaudz virs 3,500km garumā un ilga 5 dienas un 4 naktis. Nakšņojām bezmaksas atpūtas vietās turpat pie ceļiem. Tās nav tik labi ierīkotas kā tas bija, ceļojot Austrumu krastā, taču, ja laicīgi plāno un apskatās karti, var trāpīt uz normālām vietām. Nevienu čūsku vai zirnekli nemanījām. Un neviens ķengurs nakts laikā mūsu mašīnu neapciemoja. Tā kā otrajam ceļojuma posmam bija iespēja paņemt kemperi, kuram iekšā pienācīga divguļamā gulta (varētu ietilpt arī vairāk), tualete, duša, virtuve un pat TV, mēs no iespējas neatteicāmies. Vienmēr ir gribējies ar tādu māju uz riteņiem pavizināties. Bet nevarējām ņemt nevienu ceļabiedru, jo nebija lieku sēdvietu. Toties kāds komforts. Un tas par 5AUD dienā (kopumā ņēmām uz 5 dienām), mums piešķīra 50AUD degvielai, un mēs vēl izvēlējāmies paņemt apdrošināšanu 27AUD dienā. Lieki negribējām riskēt. Šāda kempera īre vien sanāktu pāri 100AUD dienā, tāpēc 32AUD likās pieņemami ceļošanai divatā. 

Gandrīz vai no kempera varēja neizkāpt, cik ērts bija.

Relokācijām bieži vien ir noteikums, ka tu nedrīksti braukt pa zemes ceļiem, palielinās dažādi riski un viss piepildās ar smiltīm. Tā kā Austrālijā ar ceļu daudzumu ir ļoti švaki, ir tikai pāris galvenie ceļi, nācās pusi ceļa braukt pa to pašu maršrutu pa kuru atbraucām. Tikai labā ziņa, ka Ziemeļu teritorijā, kur beidzām pirmo ceļojuma daļu, ļoti garu ceļa posmu ir atļauts braukt uz 110km/h un pat 130km/h, ko Latvijā diez vai varēs piedzīvot tuvāko desmit gadu laikā, vai vispār jebkad. Un ceļi ir ļoti labā stāvoklī. Ieslēdz tikai kruīza kontroli, un atlaidies krēslā. Bet ieteikums paņemt līdzi kādu mūzikas pleyeri ar miljons dziesmām, jo lielu daļu teritorijas radio vienkārši neķer. Ir opcija, ka dziedi pats, taču tad jāvienojas ar pārējiem ceļabiedriem. Raivis uzdrošinājās dziedāt līdzi tikai Bībera dziesmām. Bet atkal sēdēšana klusumā uzdzen miegu, kas nav labi ne šoferim, ne pasažieriem. 

Ceļā līdz Pērtai mēs ar Raivi ieraudzījām vēl pāris savvaļas dzīvniekus - dingo suni, zirgus, ērgli un pāris emu putnus. Lai gan zīmes norādīja ap 300km garu ceļa posmu, pilnu ar dzīvniekiem, no tiem nemanījām ne vienu pašu. Pat ķengurus ne. 

Lai gan brauciens uz Pērtu ilga 5 dienas un nobraucām lielāku distanci kā pirmajā reizē: 3,700km, 

Šajā ceļa posmā bija mazāk ko redzēt tīri ainavas ziņā vai apskates objektu ziņā. Pāris zvejnieku ciematiņi okeāna krastā, pāris izroboti krasti un tas principā viss. Daudzi ceļotāji kā pieturas punktu iesaka arī Esperance pilsētu, taču uz turieni mums sanāktu lieki 200km, taču mums kemperim bija noteikts kilometru daudzums, kuru pārsniedzot, ir jāmaksā. Tas bija vienīgais mīnuss, tā jau noteikti būtu aizbraukuši vēl kaut kur, nobraukuši no noteiktā maršruta.

Virzienā uz Pērtu ir uzbūvēts 146,6km garš un taisns ceļš, kas ir Austrālijas garākais taisnais ceļš. Pa to sanāca braukt divas dienas, vakarpusē un no rīta. Garlaicīgi jau ir, bet labi, ka ir kruīza kontrole, ieslēdzam uz 110km/h un atlaižamies atpakaļ ar kafijas krūzi rokā. Tas starp citu ir pasaulē 2. garākais taisnais ceļš. To apsteidz Sauda Arābija, kur gandrīz ir divreiz garāks ceļš -  260,7km. 

Kopumā Raivis ļoti veiksmīgi nostūrēja ap 7,200km 9 dienu laikā. Lai saprastu, cik daudz tas ir, tad jums jāaizbrauc no Rīgas uz Spānijas galvaspilsētu Madridi, un atpakaļ. Un vēl tad nebūsiet veikuši tik lielu attālumu, kā to izdevās veikt mums. Tik daudz tas ir… Rekorddistance bija 1,300km dienā. Pieredze saka, ka pa tumsu nav forši braukt - nogurums paliels, bet prāts liek turēt acis plati vaļā, lai pamanītu jebkādu lieku kustību ceļa malās, vai to šķērsojam/pārlecam. Ap 7 vakarā tomēr būtu jāstājas malā un jāatpūšas līdz saullēktam. Lepnums man, ka ceļabiedrenes atzina Raivi par labāko šoferi, kādu viņas zinot. 

Arī Pērtā jau bijām sarunājuši ģimeni caur www.workaway.info, pie kuras padzīvosim pēdējo nedēļu no Austrālijas ceļojuma. Izrādās šiem mājas bagātnieku rajonā, 5km pastaigā no pludmales. Kāpēc gan ne?

Pērtā ieradāmies no rīta, tāpēc atvēlējām sev stundiņu, lai aizbrauktu uz tuvējo pludmali, kas saucas City Beach. Gaišas, maigas smiltis, tīrs ūdens, glābēji… Ļoti labi iekārtota, uzturēta un populāra pludmale. Pērta mūs sagaidīja ar lielo karstumu, kuru nesagaidījām tuksnesī + 40. Cenšamies pielāgoties, ceļamies agri, pa dienu slēpjamies no saules, lai vakarā varētu cilvēcīgi uzelpot. Ieelpot kārtējo eikalipta devu, jo tie ir viscaur Austrālijai, arī pilsētās. 

Par Pērtu

Par Pērtu varētu teikt tāpat kā par Rīgu - tā vēl nav gatava. Pilsētā var redzēt, ka notiek attīstība un izaugsme. Izplešanās pat ir nepieciešama, jo tās teritorijā dzīvo ap 2 miljoniem cilvēku, kas ir tikpat, cik visā mūsu zemītē Latvijā. Tā ir galvaspilsēta Austrālijas Rietumu teritorijai, dibināta 1829. gadā, un šobrīd izskatās, ka šeit apmetušies ļoti daudz jauniešu. Pilsētas centrs ir enerģisks vakaros, it sevišķi piektdienas vakaros. 

Lielāko daļu pilsētas izbraukājām ar velosipēdiem, jo pilsēta ir parocīgā lielumā. Tikai ar veloceliņiem uz doto brīdi šeit ļoti čābīgi, taču arī pie tā tiek strādāts, un drīz būs arī tie. 

Ko redzēt

Lai gan Pērta ir vecāka par metropoli Melburnu, te ir visai pamaz liecību pilsētas ielās. Vien dažas senas ēkas. Viss pārējais izskatās visai nesen uzbliezts augšā, aizsedzot tās vienīgās paliekas no vēstures. 

Sākšu ar interesantāko pasākumu, kuru apmeklējām. Pilsētas centrā ik piektdienas vakaru visas vasaras garumā noris Twilight Hawkers tirgus, kurš esot lielākais “street food” tirgus Pērtā. Tur satiekas Spānijas ēdieni ar Ķīnu, Maroku, Itāliju, Japānu, Indiju, Vjetnamu, Meksiku un vēl daudzām citām virtuvēm. Smaržo viss jau pa gabalu, uz skatuves aktīvi dzied mūziķi Latīņamerikas ritmos, tik pat aktīvi gurnus kustina dejotājas. Apmeklētāji visai droši pievienojas dejas ritmiem, un tā visas kultūras savā starpā ballējās… Mūzika, garšīgs ēdiens, visvisādas smaržas, enerģiski mākslinieki… Atmosfēra ir lieliska, un tieši šī ir tā sajūta pēc kuras dzenamies dažādos tirdziņos, dažādās pilsētās un valstīs.

Tajā pat laukumā, kur norisinās tirdziņš, dienas laikā darbojas ūdens labirints, kas šļācas no zemes dažādos laikos un intensitātē. Vērojot strūklaku un tās apmeklētājus, visvairāk prieka ūdens sagādāja bērniem, kad tie, cenzdamies izvairīties no samirkšanas, beigu beigās bija slapji no galvas līdz papēžiem. Karstā dienā, kādas te ir bieži, tas noteikti ir lietderīgi. 

Dienas gaismā apskatījām, manuprāt, vienu no objektiem, kas pilsētas arhitektūrā izceļas un redzama jau no ielas pretējā gala - Zvanu tornis (The Bell Tower), saukts arī par Gulbju zvaniem. Pērtas vidū tek Gulbju upe, un tornis uzcelts tās piekrastē. Tornis sastāv no 18 zvaniem, kuri iebūvēti 82,5m augstā celtnē, kas ir viennozīmīgi viens no Pērtas neparastākajiem apskates objektiem. Taču likās, ka kopumā nav daudz apskates vietu, kas mums šķistu saistošas.

Valentīndienā (kuru mēs nesvinējām, jo Raivis neatzīst tādus svētkus) Pērtā tika sagaidīts Ķīniešu Jaunais gads, kur gan pāris ielās, gan tipiskajā ķīniešu kvartālā jeb ChinaTown norisinājās dažādi ķīniešu tradicionālie priekšnesumi mūzikas pavadījumā. Un bija arī tirdziņš ChinaTown ielas garumā, kur iegādāties viņu kultūras suvenīrus, un kaut ko arī ēdamu. Bijām domājuši, ka svinēšana būs nedaudz grandiozāka, taču ap 6 vakarā visa muzicēšana un dejošana bija rimusi. 

Tas principā ir viss, ko piefiksējām savām acīm un ar kameru. Noteikti ir vēl daudz lietu, ko palaidām garām, kādus muzejus varbūt, bet, kā jau esmu teikusi, tie nav mūsu apmeklējamo lietu augšgalā, kur nu, ja ārā tik superīgs laiks, ka tā vien gribas laiskoties zālītē un neko nedarīt. Vispār jau Pērta mums visvairāk lutinājusi ar silto laiku, ne vienu dienu nav pat lietus lāse nokritusi, un temperatūra arī par +25 grādiem nav zemāka. Jaukiņi.

Un pirmajā dienā Pērtā mūs sagaidīja pārsteigums uz istabas sienas. Pirmais lielais, kas redzēts... Raivis sākumā bija pārliecināts, ka TAS ir mākslīgs. Uzmeklēju internetā - nekaitīgs. 

Un viens no Pērtas vizītes jaukākajiem brīžiem piedzīvoti īsi pirms Austrālijas pamešanas - satikšanās ar pazīstamām sejām no dzimtās zemītes - Laini un Jāzepu. 

Man kopvērtējums par Austrālijas piedāvājumu tūristiem, kad esam redzējuši jau gana daudz...

Lai gan valsts ir milzīga, iespaidīgas un unikālas lietas, ko apskatīt, ir uz pāris pirkstiem saskaitāmas. Tā kā zeme ir diez gan plakana, un karstums ari nepalīdz ainavai kļūt skaistākai, viss šķiet tāds brūns un neizteiksmīgs. Es te domāju dabu. Tādu iespaidu iespējams mums izraisīja 15 mēnešu ilgā dzīvošana un ceļošana pa Jaunzēlandi, kur pat skati gar ceļmalu ir labi un bildes vērti. Varētu teikt, ka Jaunzēlande mūs ir nedaudz izlutinājusi ar interesantumu. Taču Austrālijā ir pāris tik unikālas lietas, kuras nav nevienā citā pasaules valstī, kuru dēļ noteikti ir vērts šeit atbraukt un pavadīt kādu laiku. 

Mūsu nākamā pieturvieta: Indonēzija. Turpmākos 3 mēnešus pavadīsim DA Āzijā, 6 dažādās valstīs. Par to nākamajos ierakstos.

VAIRĀK FOTO GALERIJĀ.