Brauciens uz Itāliju atnāca nejauši, kad, pirms Ziemassvētkiem atbraucot mājās no Somijas, jau šķita, ka jādodas vēl kur. Visu janvāri tā kārtīgi atpūtāmies. Kad līdz pieteikšanās Jaunzēlandes Working Holiday vīzai vēl laiciņš, līdz braucienam uz Grieķiju arī vēl ir ko gaidīt (kur parādījās Jaunzēlande un Grieķija – par to īss izklāsts 1. ieraksta beigās), bija jāaizpilda laiks interesantāk.
Kā atradām mājas Itālijā
Meklējot iespējas Internetā, kur varētu forši un ekonomiski pavadīt laiku, teiksim mēnesi padzīvot, uzgājām šo saiti www.workaway.info . Te piereģistrējoties, iespējams atrast vietējo ģimeņu (lielākoties vietējo) mājas visā pasaulē, aizbraukt, brīvprātīgi pastrādāt 4 līdz 5 h dienā apmaiņā pret naktsmītni un vairums gadījumos arī ēdināšanu. Mūsuprāt, tas ir labs veids, kā nedaudz palīdzot citiem ar savām darba spējām, ietaupīt uz gultasvietu un ēšanu, jo ceļojot šīs izmaksas sastāda diez gan prāvu summu. Brīvajā laikā – ceļo un apskati valsti par saviem iekrātajiem līdzekļiem.
Workaway ir divi varianti kā reģistrēt savu profilu – kā individuālu vai pāra. Maksa individuālajam profilam uz 2 gadiem ir 23 eur, pārim – 30 eur (2014. gadā). Alternatīva šai mājas lapai ir www.helpx.net. Princips tieši tas pats, tikai mājas lapa ir vecmodīgāka, toties reģistrēšanās maksa zemāka: neatkarīgi vai individuāls vai kopējs profils - 20 eur uz 2 gadiem.
Iespējams daudzi no jums jau dzirdējuši tādu saīsinājumu kā WWOFing ( no ang.val: World Wide Opportunities on Organic Farms www.wwoof.net ), kur darbojas tas pats princips, tikai tur brīvprātīgā strādāšana ir tikai fermās.
Tā kā Latvijā bija ziema, gribējām braukt uz siltāku zemi – izvēlējāmies Itāliju. Izveidojām profilu Workaway, atradām aptuveni 5 profilus Itālijā, kuri mūs ieinteresēja pēc bildēm un apraksta, aizrakstījām visiem, un nākamajā dienā jau bija atbilde no ģimenes, kurai pieder 3stāvīga villa ar baseinu, apkārt zaļas ielejas un pakalni. Šī pasakainā vieta atradās mazā ciematā Monteleone D’Orvieto, Itālijas centrālajā un vienā no skaistākajiem reģioniem - Umbrijā. Fantastiski!
Sākām aktīvi sazināties, saimnieki bija nīderlandieši nevis itāļi. Pēc pāris dienām jau iegādājāmies samērā lētas aviobiļetes uz Romu. No Romas brauciens ar vilcienu aizņem nieka pusotru līdz divām stundām. Lētākais veids, kā nokļūt no/uz lidostas uz/no pilsētas centru ir ar shuttle autobusiem, vienā virzienā vien 4eur, ceļā aizies ap 50min. Ar vilcienu sanāks ap 17eur, ceļā 30min. Itālijas vilcieni ir ērti, moderni un gana ātri. Biļetes protams var nopirkt visās stacijās, bet lielākajās kā Roma Termini mēdz gadīties rindas un burzma var kaitināt. Biļetes ērti var iegādāties www.trenitalia.com, turklāt pērkot laicīgi sanāks krietni ietaupīt, mēdz uzlekt arī kādas super akcijas. Mūsu plānotais laiks te Itālijā ir no marta vidus līdz aprīļa vidum. Sanāca nedaudz vairāk par 1 mēnesi. Turklāt labs laiks, lai aizmuktu no ieilgušās Latvijas ziemas uz pavasari Itālijā.
Pirmais iespaids
Kad ieradāmies stacijā, bija jau vēls, mūs sagaidīja namamāte ar diviem bērniem. Braucām pa kalnu tik lejā, un lejā… lai gan bija pilnīga tumsa, izgaismotā villa bija redzama jau no attāluma. Ieejot iekšā, es gandrīz sāku lēkāt no priekiem, cik forši tur viss izskatījās. Mēs bijām sajūsmā par vietu. Mums piešķīra pašiem savu numuriņu 3.stāvā, ar savu mazo viesistabu, guļamistabu, virtuvi un vannasistabu. Ilgs laiks nebija nepieciešams, lai sajustos kā mājās. Turklāt namamāte bija tik viesmīlīga, jau pirmajā naktī mums atstāja 2 pudeles vīna – tas tā, lai vieglāk aizmigt!
Skaidrs – vīnu atdzersimies daudz!
Un smaids nepazuda ne dienu, kad dzīvojāmies. Izrādījās, ka saimnieki nemaz nedzīvo villā, bet citā ciematiņā. Visa māja mums pašiem.Nākamajā rītā ceļamies bez steigas, brokastīs itāļu lieliskā kafija, ārā pasakaina pavasara saule un… skats!!! Vārdiem neaprakstāmi, cik apkārt bija skaisti. Tas, ka ir baseins mājas pagalmā protams arī nav slikti, bet tā saules apspīdētā zaļā ieleja, tālumā mazie ciematiņi…
Sajūta, ka esi Itālijā ir reāla un pavisam īsta.
Darbs un citi biedri
Pie lielā galda sagaidām saimniekus, sapazīstamies, uzdāvinājām suvenīrus no Latvijas, un nedaudz parunājām par darbiem. Bet tikai nedaudz. Villa ir Bed&Breakfast, kur lielākoties brauc atpūsties nīderlandieši, paši itāļi nebrauc uz tādām vietām, jo teju katram itālim jau ir sava vasaras māja brīvdienām. Taču vēl nebija sākusies tūristu sezona, un mūsu darbs bija palīdzēt tai sagatavoties – uzkopt pagalmu, mazgāt logus, salabot kas labojams. Nekas sarežģīts. Strādājām aptuveni 5 h dienā, 5 dienas nedēļā. Nedēļas nogales brīvas, lai varētu paceļot un izbaudīt Itālijas labumus.
Sākumā šķita, ka būsim tikai divatā, bet tā kā darbu bija gana daudz, mājā 7 numuriņi, mierīgi var vēl palīgus uzņemt. Drīz vien atbrauca viens amerikānis, vēlāk kanādiešu pavāre, tad amerikāņu pāris, tad vēl viens kanādietis. Un beigās pirmo amerikāņu pāri nomainīja cits amerikāņu pāris. Tā mēs tur vienā brīdī jau bijām 8. Un visiem mums bija viens prātā – ceļošana. Tādi paši dullie kā mēs, bet mums tas dullums bija plānots uz ilgāku laiku – nu uz kādiem 4 gadiem. Ar visiem bija vienkārši atrast kopīgu valodu, visi normāli cilvēki.
Ikdiena skrēja, pat drīzāk lidoja. Kopā gatavojām pusdienas un vakariņas, dzērām vīnu kā traki (arī pie pusdienām). Tā iespējams bija viena no lieliskākajām piedevām visā Itālijas braucienā. Tā kā bijām nolasījušies dažādu tautu pārstāvji, gatavojām amerikāņu, kanādiešu un arī latviešu vakariņas. Itāļu bija tikai vīns. Mūsuprāt, šie saimnieki uzstādīja augstu latiņu pārējiem namu saimniekiem, un mēs nevarējām vēlēties labāku pirmo pieredzi kā brīvprātīgajiem.
Vīns katru dienu, svaigi produkti ledusskapī (turklāt mums bija sava lieliskā pavāre, kura labprāt gatavoja izsalkušajam baram), svaiga itāļu kafija.
Brīvais laiks
Katru nedēļas nogali kaut kur devāmies, jo Itālijā ir tik ļoti daudz ko redzēt. Turklāt tūristu sezona vēl nebija sākusies, tas nozīmē, ka apskates objektos būs krietni mazāka grūstīšanās, un arī rindas uz pusi mazākas. Mums šeit plānotas bija 5 nedēļas nogales, tāpēc jāsaplāno pamatīgi, kur braukt un ko skatīties.
Tas bija maratons!
Pa to laiku paguvām arī dabūt sodiņu, vilcienā braucot bez biļetes. Nav jau tā, ka mērķtiecīgi centāmies braukt pa zaķi, vienkārši nepaspējām nopirkt biļeti. Domājām, nopirksim pie konduktora vilcienā, kad viņš pie mums pienāks (kā bija ierasts LV), bet šis atnāca jau pie pašas izkāpšanas. Sodi bezbiļetniekiem ir gana lieli - ap 100eur. Labi, ka vēl apžēlojās un uz abiem uzlika tikai 40eur. Viņiem esot tā- ja nav biļetes, tiklīdz iekāp vilcienā, skrien un meklē konduktoru, tas maksās 5eur pa virsu.
Mēnesis paskrēja nemanot, kad mēs devāmies prom, pēc dažām dienām atbrauca jau pirmie viesi. Nama saimnieki bija ļoti gandarīti ar mūsu ieguldīto darbu un izrādīto pašiniciatīvu, tāpēc mūs aicināja palikt ilgāk, bet Grieķija jau gaidīja. Itālijā vēl paspējām paviesoties Romā, Florencē, Neapolē, Venēcijā un citās mazās pilsētās.
Zinājām, ka te vēl atgriezīsimies!
Tiem, kuri apsvērs šāda veida ceļošanu, novēlam, lai arī jums tik pat noveicas ar vietām, kā noveicās mums!
Ciao!
