Indonēzija: Citādāka pieredze - Bali un Java

Valsts, kas sastāv tikai no salām vien, ir paredzams, ka būs ļoti atšķirīga ikvienā vietā, kur dodies. Mēs devāmies uz tūristisko Bali, kas izskatās brīnišķīgi uz pastkartītēm, un uz pārapdzīvoto musulmaņu salu Javu, kur tūrisms ir pavisam savādāks. Indonēzijā iespējams iegūt labu ceļošanas pamācību īsā laika posmā.  Mums 10 dienas bija gana spraigas un bagātīgas. 

Indonēzija ir ar salām visbagātākā valsts pasaulē, kur tās arhipelāgs sastāv no vairāk kā 14000 dažādām salām - citas pārapdzīvotas, citas nemaz. Taču būtu vēlams izpētīt, kur dodieties, jo ne visas ir pieejamas, ne visas ir drošas, citur daudz slimību. Ar vairāk kā 255 milj. iedzīvotājiem, Indonēzija ierindojas 4. vietā pasaulē pēc iedzīvotāju skaita, un ir valsts ar vislielāko musulmaņu skaitu. Tātad atšķirīga kultūra no mūsējās, kura arī būtu jāņem vērā ceļojot, jo baltais eiropietis te izceļas pat nakts laikā. Pamanīt jūs pamanīs visur. Citur nepieklājīgi skatīsies virsū, citur šķielēs caur acs kaktiņu, un citviet jaunieši nāks klāt un prasīs uztaisīt “selfijus”. Pirmo reizi mūsu ceļošanas laikā mums pievienojās mana draudzene no Latvijas, Zane, ar kuru abas brīžiem te sajutāmies kā centrālie eksponāti mākslas muzejā.

Naudas vienība šeit ir Indonēzijas rūpija (IDR), kur rupji rēķinot 10,000 IDR = 0,70 eiro. Te jutāmies ļoti bagāti, kad no bankomāta izņēmām savus pirmos miljonus. Maki nebija tik lieli, lai visu naudu ieliktu iekšā. Koferis jāiegādājas. 

Nu tā trijatā centāmies iepazīt Indonēziju (un Malaiziju, par kuru vēlāk). Vīza latviešiem nav vajadzīga līdz 30 dienām.

Pēc mēneša ceļošanas Austrālijā, kur dzīves līmenis ir visai augsts, cilvēku savstarpējās attiecības ir cieņpilnas, pieklājība ir ikdienas norma, rēķinājāmies uz kultūršoku Bali salā. Došanās uz Indonēziju mums bija jauna pieredze, šajā galā vēl nebijām bijuši, taču bijām ievākuši šādu tādu informāciju ar cerību, ka netiksim apkrāpti vietējos tirdziņos, veselība nepievils garšojot dīvaina paskata ēdienus un pametīsim valsti veselā gabalā. Pastāstīšu, kāpēc 5 dienas Bali mums bija pietiekami daudz, lai saprastu, ka šī sala nav tā vieta, kur tuvākajā nākotnē plānosim savas brīvdienas.

Nedaudz ieskatam par Bali. Tā ir maza sala, kuras teritorija ir 12 reizes mazāka par Latvijas, vien 5,780 km2. Taču tā ir daudz apdzīvotāka - divas reizes vairāk iedzīvotāju, kas ik gadu pieaug. Galvenā reliģija ir hinduisms, kuru piekopj ap 84% salas iedzīvotājiem. Pie ikvienas mājas, bodītes un ēkas ir vismaz viens mazs (citviet lieli un izteiksmīgi) altārs, kur ik dienas tiek likti ziedojumi.

Hinduisms nepieprasa sievietes ķermeņa apklāšanu, potīšu noslēpšanu un galvas segas nēsāšanu, līdz ar to pa ielām varējām staigāt arī īsos šortos un krekliņos. Arī pludmalē nebija jājūtas neērti peldkostīmā.

Galvaspilsēta ir Denpasar, kuru apskatījām vien caurbraucot un nosēžoties ar lidmašīnu. Tā neatrodas pie pludmalēm, tāpēc tūristu tur daudz nemanām.

Klimats Bali ir krietni siltāks kā Latvijā, un cauru gadu temperatūra turas no +21 līdz +35 grādiem, un te sezonas iedalās divās grupās: sausā (maijs - septembris), jo maz līst, un mitrā (oktobris - aprīlis), kad daudz nokrišņu, tāpēc tūristu šajā laikā būs krietni mazāk- tā skaitās nesezona, lai gan ārā joprojām ir karsts. Mēs bijām nesezonā, februāra vidū un bijām ļoti priecīgi par laika izvēli. Lai gan februāris un marts esot vislietainākie, mums no 5 dienu atpūtas Bali, lietus lija vien vienā dienā, un tikai 1h. Dzirdējām, ka te nav raksturīga nedēļu ilga lietusgāze, uznāk tāds liels gāziens un atkal ir karsts un saulains. Varbūt kādam nepaveiksies, neko nevar prognozēt.

Sabiedrisko transportu uz salas izmantojām tikai vienreiz, lai tiktu prom no salas un pārbrauktu uz Javas salu. Par 5h ilgu bracucienu no katra paprasīja 60,000 IDR, kas nav pārāk dārgi. Taču tā pieredze atstāja iespaidu, ka autobusi nav drošākais transporta līdzeklis šajā valstī. Brauc ļoti ilgi, jo piestāj pie katra staba, un šoferi ir dulli braucēji. Vispār jau satiksme ielās ir ļoti intensīva, vispopulārākais transporta līdzeklis ir rolleris, taču tādu īrēt mēs neuzdrošinājāmies, jo diez vai spētu iekļauties strauji mainošajā plūsmā, kur brīžiem šķiet, ka likumi nepastāv. Vairāk izmantojām takšus, jo trijatā sanāk izdevīgāk tik un tā. 

Pirmais iespaids - ne tas labākais

Jau no vairākiem cilvēkiem bijām dzirdējuši, cik traki uzmācīgi mēdz būt vietējie balinieši. Tam morāli gatavojāmies jau dienas iepriekš, domājām, kā, lai efektīvāk viņus atšūt, lai neiekultos nepatikšanās. Vairākus gadus atpakaļ biju brīvdienās uz Ēģipti, tāpēc te sagaidīju ko līdzīgu, ka tevi aiz rokas velk bodītē un cenšas nopārdot krāmu un izspiest no tevis pēdējo kapeiku. Tiklīdz izkāpjam no lidmašīnas, sapratām par ko mums stāstīja pieredzējušie Bali tūristi - tādi kā izbadējušies vilki metas tev virsū un piedāvā taksi. Lai gan mēnesi bijām padzīvojuši Austrālijas saulītē, ādā tik un tā bija bāla, kas momentā piesaista apkārtējo uzmanību. Kādi 10 vīrieši no attāluma jau skrien klāt un visi kā viens kliedz: “Taxi, taxi!”. Dusmas jau uznāk, jo gan man, gan Raivim tas reāli kaitina. Un visi iepriekš dotie padomi ir kā nebijuši, jo viss notiek tādā tempā, ka jau vienā mirklī ar vienu kāju esam taksī iekšā, bet nav ne jausmas, cik par braucienu būs jāmaksā. Taču paspējam laikus atžirgt gan no tveices, gan no lielās apkārtējo ieinteresētības, lai saprastu, ka šis taksists gribēja mūs apšņākt, prasot neadekvāti lielu summu par 7km īsu braucienu uz mūsu rezervēto viesnīcu.

Tātad ātri atvadāmies no pirmā mēģinājuma, jo mūsu kaulēšanās prasmes vēl nebija ļoti attīstītas, un dodamies skatīties citus variantus. Ilgi nav jāgaida, līdz uzrodas nākamais čalis ar mašīnu, ar kuru draudzīgi sanāca sarunāt braucienu pa 80,000 IDR uz viesnīcu, kura atradās vistūristiskākajā vietā visā Bali: Kuta pludmalē (ja esi labs kaulēšanās meistars tiksi arī pa 70,000 IDR. Vēl lētāk laikam būs pagrūti nokaulēt esot lidostā, bet var mēģināt iziet laukā no lidostas teritorijas, tur gan var paveikties). Galā tiekam veiksmīgi un bez aizķeršanās. Pirmais iegūtais negatīvais stresiņš kaut kā jānodzen, tāpēc iekārtojamies viesnīcā un dodamies pēc auksta aliņa Raivim un Zanei, un pēc īpašā Bali sidra man.

Visas paredzētās 5 dienas pavadām Kuta reģionā, vien pāris simtu metru attālumā no pludmales. Lai gan šis apvidus tiek asociēts ar nemitīgu troksni nakts laikā, kad cilvēki ballējās, un pilno pludmali ar cilvēkiem, mums februāra vidū šķita, ka te ir visai kluss. Un labi, ka tā. Jā, bija cilvēki pludmalē, bet pludmalēs vienmēr ir cilvēki. Vakari tik trokšņaini nelikās, bet gan jūtams patīkams dzīvīgums.

Pludmales un daba

Konkrēti Kuta pludmale, kur apmetāmies mēs, ir gara un plaša. Vietas pietiek visiem. Ūdens ir silts un patīkams, smiltis smalkas un gaišas. Tikai pirmajās dienās pludmale bija drausmīgi piedrazota, un likās, ka tā ir drausmīgākā pludmale, ko esam redzējuši. 

Taču pēc divām dienām tā tika sakopta un bija ļoti pieņemama gulēšanai. Kā iemesls bija nesen esošā vētra, kas atskaloja visu drazu no citiem krastiem. 

Kuta pludmale esot viena no pateicīgākajām sērfotājiem-iesācējiem. Tāpēc te būs pilns ar vietējiem, kas centīsies izīrēt dēļus un sniegt ievadu sērfošanā. Raivim tā bija viena no lietām, ko viņš tieši Bali gribēja izmēģināt, arī Zane ļoti labprāt pievienojās, bet es, kamēr viņi 7 no rīta devās lauzt viļņus, saldi čučēju viesnīcā. Normāla cena 2h sērfošanas pamācības ar instruktora klātbūtni, kur 0,5-1h pavadi krastā trenējoties un 1h ūdenī ķerdams viļņus, ir ap 200,000 IDR. Viena paša dēļa īre ir ap 100,000 IDR visai dienai. Šur tur būs lētāk, šur tur dārgāk.

Bali ir ļoti daudz skaistu pludmaļu ar labām smiltīm un mierīgiem ūdeņiem. Atliek vien uzjautāt vietējiem, paņemt taksi un doties, kur prāts ved. Tuvumā Kutai atrodas arī labas pludmales: Uluwatu, Legian un Seminyak. Uz tām nokļūt var ļoti lēti un ātri, ja nu par apmešanās vietu izvēlas Kuta. 5 dienu laikā mums nepietika laika, lai apskatītu visas pludmales un atrastu vislabāko, taču priekš sauļošanās un peldēšanās pilnīgi apmierināja Kutas pludmale (kad tā tika sakopta!).

Pludmales viņi tomēr kaut cik cenšas uzturēt kārtībā, ko nevarētu teikt par pārējo salas teritoriju. 

... tāpēc mums tas bija ne tikai vizuāls šoks, bet arī liels pārbaudījums, jo ik reizi redzot atkritumu kaudzes mētājamies grāvjos, pie mājām, uz ielām, rodas dusmas un nesaprašana, ar kuru galu vietējie domā. Pāris vietas vien bija uzslaucītas. Esmu droša, ka tie nav tūristi, kas mēslo, bet tikai vietējie. Tavā acu priekšā viņi izmetīs to plastmasas pudeli pa mašīnas logu, vai turpat pie tavām kājām autobusā nometīs konfektes papīrīti. Pat aci nepamirkšķinādams, un tas viņiem šķiet normāli. Esmu pavisam pārliecināta, ka viņiem nav (nevar zināt vai vispār jebkad būs) tāda tradīcija kā Lielā Talka, kur visi dodas, un uzkopj savu zemes pleķīti un vēl kaimiņam palīdz. Viņiem būtu ko pamācīties no Latvijas. Mēs šajā ziņā esam dikti pieradināti.

Apskates vietas

Vispopulārākās lietas, ko darīt Bali ir sērfot, snorkelēt, nirt un tempļu apskates - te to daudz. Paši saorganizējām sev maršrutu, ko vēlamies redzēt, noīrējām šoferi uz visu dienu (parasti tas skaitās 8 -10h) pa 400,000 IDR (ieskaitot degvielu), sagatavojām kameras un laidām ceļā. Lai gan sala ir maza, un ieplānotais maršruts kopā sanāca 160km, tīri braukšana ceļā aizņēma 5h, jo satiksme ir intensīva jebkurā laikā un vietā. Te nav tādu neapdzīvotu vietu, kur var braukt uz 90km/h. Apdzīvots ir visur, tāpēc mūsu maksimālais ātrums bija ap 60km/h. Vietējie šoferi labi zina, kur atrodas populārākie apskates objekti un vietas, līdz ar to pašam nav jāuztraucas ar kartes sastādīšanu un sekošanu līdzi norādēm. Šofera nolīgšana ir labs lēmums, ja ceļo vairāki cilvēki. Vienatnē tomēr izdevīgāk būs ar autobusu, par kuru man ir maz komentāru.

Pirmā pieturvieta - Ubud Svēto mērkaķu parks

Ieejas maksa: 40,000 IDR

Pastaiga parkā notiek pa ērti iekārtotiem celiņiem. Mērkaķu te tiešām daudz, un jāatceras, ka tiem nedrīkst ne pieskarties, ne atrasties pārāk tuvu, kur nu vēl barot. Tie izskatās visai piemīlīgi, taču patiesībā tie ir diez gan agresīvi dzīvnieki, kuru uzvedība ir neparedzama. Lai nepiesaistītu to uzmanību, tiem nedrīkst skatīties acīs, kas viņiem rada apdraudējuma sajūta un šie var mesties virsū. Mērkaķi pārnēsā slimības, ja tie iekož, tad jāsteidzas uz vietējo slimnīcu. Tiklīdz ieej parkā, priekšā jau stāv bariņš, gan pieauguši, gan vēl tikai bērni. Visi ar interesi skatās virsū, lēkā pa koku zariem. Visu laiku mani nepamet sajūta, lai tikai kāds pēkšņi nepārsteidz un neuzlec uz galvas. Zanei viens mazulis uzrāpās augšā un centās pakošļāt matus. Mazie nav tik draudīgi, taču omulīgi arī nav, jo tos tik vienkārši nevar atšūt. Labs paņēmies esot aizmest kaut ko ēdamu tālāk no sevis, lai mērkaķis ietu tajā virzienā, kamēr tu dosies pretējā. Pie ieejas var iegādāties banānus, iesaku pašiem kaut ko līdzi paņemt drošības pēc, taču turēt noslēptu, lai arī barība lieki nepiesaista uzmanību. Jāpaslēpj viss, kas slēpjams: saulesbrilles, pulksteņi, rotaslietas, cepures, kameras cieši piekļautas, jo zvēriņi ir ļoti zinātkāri un nekautrēsies pieskriet un pat palūkoties zem svārkiem.

Meitenēm īpašajās mēneša dienās būtu jāturas no parka pa gabalu, jo tas ļoti piesaista tēviņu uzmanību. Un kurš gan gribētu ielaisties jebkādās darīšanās ar tēviņiem. Mums jau pietika dramatisku ainu, kad mērkaķi savā starpā cīkstējās. Pēc stundas garas pastaigas pa parku, izejas sasniegšana bija liels atvieglojums, jo droši tajā parkā es nejutos. Ir jau tur kopēji, kas skatās, lai mērkaķi būtu mierīgi, paēduši un neuzbruktu tūristiem, taču teritorija ir diez gan liela, visu redzēt un kontrolēt nevar. 

Tegalalang rīsu terases, kas atrodas turpat Ubud pilsētā

Ieejas maksa: 10,000 IDR

Rīsu lauki izskatās gluži kā no pastkartītēm. Turpat lauku galā ir Tegalalang ciematiņš, kur vietējie, kuri neapsaimnieko rīsu laikus, cenšas uzbāzties tūristiem, kur pasniedz gan ēdamo, dzeramo un notirgos suvenīrus pie reizes. Diez gan uzmācīgi. Mēs neko nepirkām. Turpat pie šiem rīsu laukiem netālu atrodas vēl citi, taču uz tiem mums nepietika laika aizbraukt. Ja kā pārvietošanās līdzeklis Bali ir izvēlēts motorollers, tad visādus brīnumus pa ceļam izdosies atklāt. 

Tirta Empul Temple

Ieejas maksa: 30,000 IDR

Šis Hinduisma templis atrodas 9km attālumā no Tegalalang rīsu terasēm, pilsētā Tampaksiring.  Tempļa struktūra sastāv no strūklakām, pa kurām ietek termālie ūdeņi. Šeit ūdens tiek uztverts kā svētīts, tāpēc vietējie hinduisti te nāk šķīstīties, ar visām drēbēm iebrienot “baseinos”. Kopā ir 2 baseini un 30 strūklakas, pie kurām noskalot grēkus un bēdas. 

Lielākais un svētākais Hinduisma templis Bali - Pura Besakih

Ieejas maksa: 15,000 IDR (apstādina tavu transportu pirms iebraukšanas Besakih ciematā un iedod biļeti)

Sākšu ar kaitinošo momentu. Pie paša tempļa ieejas darbojas vietējais smalki organizētais grupējums, kas centīsies tev ieskaidrot, ka tu nedrīksti ieiet templī bez viņu gida pavadības. Tā nav taisnība. Tas neesot legāli, ar ko viņi nodarbojas, taču viņiem atsakot, ir iespēja saņemt agresīvas izpausmes no viņu puses. No mums centās piedzīt “brīvprātīgu”, pēc mūsu ieskatiem izvēlētu honorāru gidam/ziedojumu templim ap 750,000 IDR. Pēc lielas neapmierinātības un ilgas skaidrošanās, uz visiem trijiem nolēmām atstāt 40,000 IDR, lai mūs liek mierā un beidzot varam apskatīt templi, uz kuru braucām 5h. Gidu mums beigās arī par tādu naudu iedeva. Žuļiki! Shēma jau atstrādāta un laikam darbojas… Un vēl, lai ieietu templī ceļgaliem ir jābūt nosegtiem, pretējā gadījumā jāvelk Indonēziešu sarong, kas ir lakats, ko sien ap gurniem. Tas ir vīriešu apģērba gabals, taču, velk arī sievietes, ja kājas nav nosegtas. Tos brīnumainā kārtā šeit iedeva bez papildu maksas. 

Templis Bali vairāk kā 1000 gadus tiek dēvēts arī par “Mātes templi”. Tas atrodas kalnienē, Besakih ciematā. Tas sastāv no 23 dažādiem tempļiem, kas savā starpā ir saistīti. Gids sniedz nelielus paskaidrojumus par tempļu nozīmi, taču pietiek arī ar skatīšanos. Mums kā raitiem tūristiem 1h bija gana, lai izstaigātu un apskatītu tempļus no apakšas līdz augšai. Tūristiem vairākās vietās ir liegts ieiet, tur dodas tikai vietējie uz lūgšanu laiku, kas ir svētdienās. 

Bali ir neskaitāmu tempļu, lielākoties tie ir Hinduisma reliģijai, taču, lai apskatītu kaut pusi to šeit pieejamajiem tempļiem, nepietiek ne 5 dienas, ne 10 dienas un pat ne 20 dienas. Līkumainie ceļi un saspringtā satiksme visu braukāšanu paildzina. Mums plānos bija vēl vairākas vietas, ko redzēt, taču atvēlētais laiks bija par īsu. Ir vairāki ūdenskritumi uz kuriem vērts braukt, taču tur jādodas pēc lietus. Kad bijām mēs, nebija lijis jau ilgu laiku, tāpēc vietējie apgalvoja, ka ūdenskritumi tobrīd bija sausi, un nolēmām uz tiem nebraukt. Bali populāra ar dārgās kafijas Luwak plantācijām. Arī tā baudīšana bija mūsu plānos, taču nācās to izlaist, ja gribējām uzspēt uz tempļiem. Luwak kafiju var nobaudīt arī Javas austrumu krastā, tikai tur norādes uz plantācijām nav tik daudz kā tas ir Bali (visvairāk tieši Ubud pilsētas apkaimē). Ekskursijām un tūrēm jāatvēl vismaz divas pilnas dienas, mēs atvēlējām tikai vienu, līdz ar to bija jāiekļaujas konkrētā laika limitā. Pārējās dienas no brīvdienām pavadījām pludmalēs un ielās.

Tīri subjektīvais viedoklis par Bali

Bali ir krāšņa ar zaļām ainavām, senu kultūras mantojumu, kas pieejams apskatei un baudīšanai arī mums, iebraucējiem, saglabātas senas tradīcijas, taču ir tik daudz lietas, kuras vietējiem būtu jāmācās, lai celtu valsts tēlu ne tikai kā lētu apstāšanās punktu vienai nedēļai, bet pārvērstu to par tīkamu galamērķi ikvienam, kur ir vērts atgriezties ik reizi.

Lai gan Bali nesen ir minēta kā viena no TOP salām kā tūristu galamērķis, nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem sala ierindojās topā, un kas bija tie vērtētāji. Ja vien nedzīvojas tikai un vienīgi pa kūrortiem, neēd tikai viesnīcu ēdienus un nepeld peldbaseinos, tad Bali manā TOP galamērķos diez vai būtu. Kūrorti loģiski, ka ir galvas tiesu augstāki servisā un kvalitātē, taču tā nav patiesā Bali ikdiena, autentiskie Indonēziešu ēdieni un patiesie salas iedzīvotāji, kurus redzējām mēs. Varbūt kādam, kurš bijis Indonēzijā ir pilnīgi cits priekšstats par salu, taču mums 10 dienu laikā radās tāds, kādu aprakstīju. Mums vismaz abiem viedoklis sakrita. Varbūt esam divi dīvainīši... Šis ceļojuma laiks bija pārāk īss, lai pie tā visa pienācīgi spētu pielāgoties.

Jā, salai ir pievilcīgs potenciāls tūrismam, kurš, manuprāt, netiek attīstīts tādā mērā, kādu Bali pasniedz reklāmas rullīšos. Iespējams, ka drīzumā to izkonkurēs blakus esošās Lombok un Gili salas, kuras vēl nav pārbāztas ar tūristiem, ar izcilām pludmalēm priekš sērfošanas, snorkelēšanas un niršanas. Varbūt, ja tomēr kādreiz nolemsim atgriezties Indonēzijā, izvēlēsimies citas salas, kuras vēl ir neatklātas visai pasaulei, un kur komercializētais tūrisms tās nav samaitājis. 

Lai nokļūtu uz Javas salas, mēs braucām ar autobusu no Denpasar līdz Gilimanuk, kas ir ostas pilsēta Bali rietumu galā. Tur ar prāmi 1h ilgā braucienā tiekam izsēdināti otrā galā Banyuwangi pilsētā. Kur, savukārt, mūs sagaidīja iepriekš sarunāts gids, kurš mūs savāca. Autobuss līdz Gilimanuk izmaksāja 60,000 IDR. Prāmis 6,000 IDR. 

Java ir citāds piedzīvojums no Bali. Nē, te nav diži tīrāks, cilvēki foršāki un ēdiens garšīgāks. Sākšu ar to, ka Javas sala ir pasaulē apdzīvotākā sala ar 145 milj iedzīvotājiem, kas ir 56% no visas Indonēzijas valsts kopumā. Tā ir 13. lielākā sala pasaulē un 5. lielākā Indonēzijas salu arhipelāgā. 90% iedzīvotāju ir musulmaņi. Tā ir 2 reizes lielāka par Latviju. Galvaspilsēta ir Jakarta. Uz to savukārt vispār neplānojām braukt, jo neko labu nebijām dzirdējuši. Drošība arīdzan tur neesot augstākajā līmenī.

Javas sala nav izslavēta ar skaistām pludmalēm un kūrortiem. Esot musulmaņu zemē man nemaz nav vēlēšanās uzvilkt peldkostīmu un doties meklēt pludmales. Šeit tūrisma piedāvājums ir atšķirīgs. Tas šeit saistās ar kalnu apskati un kāpšanu tajos, jo Java ir izveidojusies no vairākiem vulkāniem, kuri agrāk bijuši aktīvi. Mūsu divi galvenie apskates objekti bija kalni: Ijen un Bromo, abi atrodas Austrumu Javā, aptuveni 260km attālumā viens no otra, un braucot ar autobusu jāierēķina 7h ceļā. Tātad visa diena…

Kāpšana Ijen kalnā un “Zilās” liesmas

Ieejas maksa: 100,000 IDR

Ijen kalns patiesībā ir dusošs vulkāns, ar augstumu 2799 m. Vulkāna pakājē ir ierīkota stāvvieta, un no turienes sākas 3km garš ceļš uz krāteri, veicot 1300 m paaugstinājumu no sākuma punkta. Krāterī izveidojies gandrīz 1km plats skābes ezers, kurš esot lielākais skābes ezers pasaulē. Bez gāzmaskas tur uzturēties ir pagrūti, it sevišķi, ja pūš vējš.

Uz Ijen vulkānu tiek organizētas tūres, kuras piedāvā neskaitāmos birojos, taču kalnā mierīgi var kāpt bez tūrēm, vien vajag lukturīti un gāzmasku. Mēs uz trijiem bijām nolīguši gidu, kurš ar mums kāpa un pavadīja visu dienu, papildus maksājām par lukturīšiem, gāzmaskām, transportu, kas mūs nogādā no un uz vietējo ciematu, kur nakšņojām. Tas bija 1h braucienā ar mašīnu. Tā arī bija interesanta pieredze, kur cilvēki dzīvo ļoti vienkāršu dzīvi, ir draudzīgi un labsirdīgi. Angliski praktiski nerunā neviens. Viņi aiz rokas nevelk pie sevis, taču jaunieši tik un tā vēlējās nobildēties ar balto tūristu. Par nakšņošanu ciematā (skaitījās Homestay, kas te ļoti populārs) par pieticīgu istabu samaksājām 135,000 IDR ar brokastīm.

Mēs par visu pasākumu kopā samaksājām 550,000 IDR, kas iesākumā likās ļoti daudz, taču mūs vizināja divas dienas, parādīja vēl citas lietas izņemot Ijen un nogādāja visur droši un bez liekām kavēšanām.

Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki dodas uz Ijen - lai redzētu zilās liesmas krātera vidū, kas rodas gāzes degšanas procesā. Tās var redzēt tikai no pl. 2 līdz 5 rītā, kad saule vēl nav uzaususi. Tāpēc uzsākt kāpt vulkānā vajag ap pl. 1 naktī, kad ieeja uz Ijen tikko atvērusies. Uz pašu sākumu arī mazāk tūristu, ilgāk laika skraidīt un meklēt labākās bilžu vietas, kad neviens tev nemaisās kadrā. Ap pl. 4 no rīta jau nāca lielās autobusu tūres, taču labāko viņi jau bija palaiduši garām. Pie pašām liesmām vajag diez gan labas kvalitātes fotokameru, lai uzņemtu lieliskas un izteiksmīgas bildes. Ar manu ziepjutrauku čiks vien sanāca. Taču dzīvē visai iespaidīgi.

Turpat krātera vidū, pie zilajām liesmām ir sulfīta ieguves vieta, kur vietējie vīrieši sulfīta gabalus saskalda, ieliek 35 kg lielos grozos uz katra pleca, un nes laukā, lai pēc tam sulfītu notirgotu tālāk. Sulfītu daudz izmanto kosmētiskajos produktus. Taču apstākļi, kādos viņi strādā, ir nežēlīgi.

Jaunāki cilvēki vēl cenšas mācīties angļu valodu, kas dotu iespēju kļūt par tūrisma gidiem un smago racēja darbu varētu aizmirst. Arī mūsu gids, vien 35 gadus jauns vīrietis, 2 mēnešu laikā apņēmīgi mācās angļu valodu, un nu jau brīvajās dienās no raktuvēm vada ekskursijas, par kurām nopelna krietni vairāk, kā nēsājot smagos grozus. Katrs strādnieks dienā vien drīkst strādāt 5h, kuru laikā viņiem izdodas iznest 140 kg sulfīta. Tās ir pa divām reizēm augšā un lejā. Tīrākos gabalus viņi pašu rokām apstrādā nelielos suvenīros un cenšas notirgot vulkāna apmeklētājiem. Kā arī iepozēs ar smagajiem groziem uz pleciem tev par prieku par dažām viņu naudiņām. Par 1 kg nonestā sulfīta viņiem tiek maksāts 905 IDR (kopā ap 9 eiro/dienā), tad nu varam rēķināt cik ‘’ienesīgas'' ir šīs mocības. Strādnieku ir daudz, jo citu darbu atrast nav viegli.

Mēs ar Raivi esam lieli kalnu cienītāji un Jaunzēlandes pastaigu takas un pārgājieni mums ir snieguši zināmu sagatavotības līmeni, tāpēc 3km kāpienu pieveicām 1h laikā, lai gan paredzētais ilgums ir ap 1h 40min. Varētu arī ātrāk, ja mūsu smēķējošajam gidam negribētos atvilkt elpu. Taču kāpiens tikai dažās vietās bija diez gan slīps, lielākā daļa bija lēzena pastaiga. 

Turpat vulkāna augšgalā sagaidījām saullēktu, kas izgaismoja krātera ezeru, kas, savukārt, tumsā nav redzams, tikai sajūtams ar degunu. Tirkīz krāsa labi izceļas uz pelēkā krātera fona. Taču drīz vien sāk pūst vējš un sulfīta dūmi pārņem visu krātera virsotni, kad redzēt vairs neko nevar. Ir laiks kāpt lejā.

Pēc Ijen, dodamies apskatīt vietējos ūdenskritumus, nodemonstrēja, kā 10 sekundēs dabūt kokosriekstus no palmām un aizveda uz nelielu kafijas plantāciju (bet ne Luwak). 

Ceļš līdz Bromo vulkānam

Apskatījām dzīvi ciematā, kur apmetāmies uz vienu nakti un devāmies uz autobusu, kurš mūs aizveda līdz pilsētai Probalinggo, no kurienes savukārt tālāk jāpārkāpj citā autobusā, kas ved uz Bromo kalnu. Autobusa biļete mums izmaksāja 150,000 IDR, bet beigās sapratām, ka tikām labi apšņākti, jo bijām vienīgie baltie cilvēki lielajā autobusā. Šofera sākotnēji solīto 5h vietā, galamērķi sasniedzām pēc 7 mokošām stundām. Ceļi arī Javas salā ir līkumaini, brīžiem grūti izbraucami un ļoti pārbāzti. Arī te nav vietu, kur varētu pabraukt ātrāk par 60 km/h, taču mums trāpījās arī pilnīgi debīls šoferis, kuram šķita rēcīgi apsteigt citus lielos autobusus, lai tikai tiem atņemtu klientus, bet apdraudot savu pasažieru drošību. Autobusa šoferis, veicot apdzīšanas manevru līkumā, iebraucot pretējā braukšanas joslā, uztriecās virsū dažiem motorolleriem, taču paveicās un apskādēti tika tikai rolleri. Un tā, rokas dusmīgi novicinot, viņš turpināja braukt. Bija milzīga vēlēšanās vienkārši izkāpt no tā autobusa, jo nelikās, ka galā nonāksim sveiki un veseli. Par laimi viss beidzās labi, cik nu labi tas varēja beigties… Probalinggo sasniedzot tumsā, piestājām pie tūrisma informācijas centra, kurš (pašsaprotami) rīko arī tūres uz Bromo un piedāvā transportu. Tā kā Probalinggo nerosināja vēlēšanos tur apmesties, draudzīgums no vietējiem nestaroja, un vēl tajā dienā lija lietus, nolēmām uzreiz doties uz ciematu pie Bromo kalna un meklēt naktsmājas tur, lai agri no rīta var apskatīt pašu kalnu. Vien par 50,000 IDR no cilvēka pēc dažām minūtēm bija klāt busiņš, kurš mūs nogādāja uz solīto ciematiņu.

Kalnu ciemats un Bromo

Ciematiņš ir 1h braucienā no Probalinggo, atrodas kalnā augšā, tāpēc nav jūtama tveice, bet gan patīkams kalnu dzestrums. Tur pilns ar viesu mājām, viesnīcām- greznākām un ne tik greznām, lētākām un dārgākām. Mums pagāja kāds laiciņš, līdz izstaigājām uz aci pieņemamākās vietas par normālāku summu. Uz visiem trim paņēmām vienu istabiņu par 550,000 IDR (nokaulējām no 600,000 IDR), taču tā kā ārā bija melna tumsa, nevarējām saprast, kas ir apkārt un kur atrodamies. Pirmo reizi Indonēzijā pa nakti bija jāapsedzas ar divām segām, kas mums šķita ļoti neierasti. Kāpšana pašā Bromo vulkānā diemžēl tajā brīdī nenotika, jo vairāk kā divus mēnešus tas bija izrādījis aktivitāti, taču ne tik lielu, lai būtu jāevakuē ciemats un aizliegtu tūristiem tur braukt. Tikai kāpt ne. Kad kāpšana vulkānā ir atvērta, ir jāsamaksā 270,000 IDR ieejas maksa parkā. Tā kā mēs nolēmām Bromo skatīties tikai no attāluma, no speciāli atzīmētiem skatu punktiem, mums nebija nekas jāmaksā. Vien agri jāpieceļas uz saullēktu, jo tad debesis visskaidrākās un vulkāns vislabāk redzams. Pēc tam jau savelkas mākoņi un skata nekāda. Saullēkts februāra beigās bija ap 5:50, taču mēs bijām ļoti pārguruši no emocijām bagātā autobusa brauciena, un nakts kratīšanās kalnā augšā, ka saullēktu apzināti nogulējām, un cēlāmies vien 7. Tikai tad aptvērām, cik lieliskā vietā atradās mūsu viesu nams, turpat, izejot no numuriņa paveras neaptverams skats uz pašu Bromo. Pat nekur tālu nebija jāiet. Paņem rīta kafiju un baudi kopā ar skatu. 

Numuriņš bija ļoti vienkāršs, nedaudz oda pēc mitruma, taču atrašanās vieta viena no labākajām visā kalna ciematiņā. Brokastis arī bija iekļautas, taču brokastis viņiem tādas, kādas mums pusdienas - sāļās, kur pamatā rīsi ar piedevām. 

Pats kalnu ciemats ļoti gleznains un atmosfēra tajā nomierinoša. Līdz ar sauli, savu darba dienu uzsāk vietējie lauksaimnieki, kuri te audzē ķiplokus, kāpostgalvas, sīpollokus un kartupeļus. Mums ar Raivi radās sajūta, ka gribētos te vēlreiz atgriezties. Pirmkārt, lai nenogulētu saullēktu, otrkārt, lai vairāk izbaudītu apkārtnes mieru un dabiskumu. Cilvēki šeit ir nosvērti un rezervēti, tie pasveicina tevi, taču nelien klāt un nevēlas neko notirgot. Kalnos ir forši, un mēs labprātāk vairāk laika pavadītu tieši šādās vietās.

Likās, ka Indonēzijas “krāšņums” un viesmīlība bija izbaudīta uz pilnu krūti. Pastiprinātā uzmanība no vietējiem mums (it sevišķi man un Zanei) dzīvi nepadarīja saldāku, tāpēc, būdami Bromo pakājē, nolēmām mainīt sākotnējo plānu braukt ar vilcienu līdz mūsu pēdējai Indonēzijas pieturvietai - pilsētu Yogyakarta, nopirkām iekšējo pārlidojumu no Surabayas, kas atradās 3h braucienā no Probalinggo. Autobusa biļete maksāja maz, ap 30,000 IDR. Pērkot lidojumu iepriekšējā dienā, sanāca ap 30 eiro/personai, kas likās ok. Vilciens būtu izmaksājis lētāk, ap 100,000 IDR ekonomiskajā klasē, taču tās būtu bijušas 8h ceļā, karstumā un sazin vēl ar kādām smaciņām kopā. Bijām noguruši gana, un izvēlējāmies žiglu pārlidojumu.

Yogyakarta un tās apkārtnes tempļi

Yogyakarta jeb Jogjakarta pateicoties lētai dzīvošanai un naktsmītnēm un daudzām universitātēm, tā tiek raksturota kā studentu pilsēta. Tajā dzīvo vien nedaudz virs 388,000 iedzīvotājiem. Tās teritorija ir aptuveni 7 reizes mazāka par Rīgu. Mūsuprāt tā visnotaļ izcēlās ar sakārtotāku vidi, mierīgāku satiksmi, neuzbāzīgiem cilvēkiem un labāku atmosfēru. Pilsētā kopā pavadījām vien 3 dienas, un tās apskati veicām pastaigājoties. Balto cilvēku gan tur pamaz. Arī šeit acis veras uz mūsu pusi. 

Tajā, ko redzēt mums konkrēta mērķa nebija. Taču te izdomājām sevi palutināt un norezervēt lieliskus numuriņus viesnīcā The Edelweiss Hotel, kur salīdzinot ar citām naktsmītnēm, kurās bijām palikuši Indonēzijā, bija pat ļoti labi. Par numuriņu uz dienu samaksājām virs vidējās naktsmītņu cenas Indonēzijā (23 eiro/naktī ar brokastu bufeti), taču gana tuvu lidostai (6km) un ļoti tuvu centram (2km). Labākais no tā visa bija privātais peldbaseins uz viesnīcas jumta terases, no kura skats paveras uz pilsētu. Mēs jau protams iesmejam par to privāto baseinu, jo bijām vienīgie, kas to apmeklēja. Un, lai justos pavisam kā tūristi, uz turieni sūtījām arī ēdienus un dzērienus. Pa šiko! Serviss šeit arī labs.

Jogjakartu kā tūrisma pieturas punktu izvēlas galvenokārt dēļ salīdzinoši tuvu esošajiem tempļiem: Budisma templi Borobudur un Hinduisma templi Prambanan. Arī mums šie divi tempļi bija galvenais iemesls pilsētas vizītei. Tā kā laiks mums tomēr bija ierobežots un divi tempļi jāuzspēj redzēt, viesnīcā tika piedāvāts tūristu busiņš, kurš pa 150,000 IDR/personai aizved uz abiem tempļiem un atved atpakaļ uz viesnīcu. Tiem, kuriem laiks nespiež, noteikti atradīs lētāku variantu. 

Borobudur templis

Ieejas maksa: 280,000 IDR (studentiem ar derīgu apliecību 110,000 IDR)

8. gadsimtā celtais Borobudur templis šobrīd ir lielākais un viens no iespaidīgākajiem Budisma tempļiem pasaulē. Tas atrodas 40km no Jogjakartas. Tā virzienā devāmies uz saullēktu, lai no Sethumbu pakalna skatīties uz templi un apkārt esošajiem kalniem no attāluma. Kad saule uzlēkusi, braucam uz paša tempļa ieeju. 

Tā kā esam vieni no pirmajiem pie tempļa, rindas pie kasēm vēl nav tik garas. Tur saņemam arī bezmaksas rīta kafijas vai tējas tasīti pēc ieskatiem. Baudot dzērienu, iepazināmies ar Austrālijas vīrieti, kuram hobijs ir vēsture un reliģijas, līdz ar to viņš laipni pieteicās būt par mūsu gidu un daudz ko spēja par konkrēto templi pastāstīt. Ietaupījām naudu uz vietējo gidu, taču gids te patiesībā nav nepieciešams, un neviens ar varu nespiedīs savus pakalpojumus. Templim pietiek tikai ar skatīšanos un staigāšanu apkārt. Kopā pavadījām 2 stundas, lai no apakšējiem pakāpieniem tiktu līdz augšējam, un aplūkotu visas 504 Budas statujas un pārējos izgreznojumus. 

Tiem, kuriem būs īsāki šorti vai svārki, pie tempļa ieejas izsniegs garo lakatu sarong, ar ko apsegt kājas. 

Prambanan templis

Ieejas maksa: 252,000 IDR (atkal studentiem izdevīgāk - 126,000 IDR)

9. gadsimtā celtais Prambanan tempļu kopums ir lielākais Hinduisma templis Indonēzijā. Tie celti kā veltījums trim Hindu dieviem: Brahma, Višnu un Šiva. Tas ir pavisam citādāks kā Borobudurs, tempļu komplekss sākotnēji sastāvēja no 240 tempļiem, taču daudzi no tiem tikuši izdemolēti, cietuši zemestrīcēs vai laika zoba sagrauzti. Teritorija jeb drīzāk parks, kur izvietoti visi tempļi ir paliels, sanāks pavadīt vismaz 2h, taču parka teritorijā priekš tūristiem ir pieejams bezmaksas minibuss, kas izvadās no viena tempļa uz otru. Prambanan atrodas nieka 17km attālumā no Jogjakartas. Mēs uz šejieni braucām no Borobudur un atpakaļ uz pilsētu. Kopā viss brauciens ar abu tempļu apskati salasījās uz 8h, tātad nepieciešama pilna diena. Šeit sarong lakatu neviens nelika uzsiet, lai gan zīmi es tomēr pamanīju. 

DER ZINĀT! Izdevīgāk pirkt apvienoto tempļu biļeti, kura derīga 2 dienām un maksā 420,000 IDR (studentiem 210,000 IDR). 

Ja būtu jāizvēlas viens vai otrs, es vairāk nosliektos uz Borobudur, bet varbūt tikai tāpēc, ka saule vēl rīta agrumā mūs nebija nokausējusi, kad jau sasniedzām Prambanan. Karsti te ir arī februārī, tāpēc ūdens jāņem līdzi daudz. 

Vērtējums par Javas salu

Tā kā te valda pilnīgi cita reliģija, tas atspoguļojas cilvēku raksturos un izturēšanās. Vietējie nebūs tik uzmācīgi, necentīsies tev visu notirgot, ir nedaudz atturīgāki, taču uz iebraucējiem, it sevišķi baltajiem cilvēkiem skatās ar lielām acīm, taču neko tiem nedarīs. Tikai skatīsies un varbūt savā starpā kaut ko sačukstēs. Mēs ar Zani arī nejutāmies tik draudīgi, lai tagad vilktu lakatus ap galvu un apsegtu visu ķermeni, kā tas ierasts musulmaņu sievietēm. Javai klimats tāds pats kā Bali, tikai kalnos vēsāks. Taču nav arī tā, ka Javu es izvēlētos kā savu tūrisma galamērķi, jo te nebūs skaistu pludmaļu ar kokospalmām, vai lieli kūrorti. Tas, ko te var redzēt, ir vietējo cilvēku ikdiena, kuri neliekas traucēti, ja tu tur aizbrauc. Ir pāris tempļi, kalni un ūdenskritumi, ko redzēt, bet tad, kad tu tos esi apskatījis, uz Javu principā var neatgriezties. 

Indonēzijas cenas

Dzērieni

Indonēzija cenu ziņā vēl var šķist lēta valsts, taču cilvēki, kuri te brauc jau desmit gadus, noteikti varēs teikt, cik te viss ir sadārdzinājies. Sniegšu vien pāris populārākos piemērus, kas bija aktuāli mums. Cenas ir vidējās. Šur tur ir lētāk, šur tur dārgāk. 

Vietējais alus Bintang te ir lielā cieņā, stikla pudele 620ml ap 33,000 IDR.

Bintang bundžiņā 330ml ap 22,000 IDR

Man kaut kā nebija vēlēšanās pāriet uz alus dzeršanu tikai tāpēc, ka tas ir lētāks. Raivim gan pēc Jaunzēlandes un Austrālijas šķita, ka alus gandrīz kā bez maksas, tāpēc jādzer, cik lien. Kaut vai arī nelien, bet jādzer… Un tā katru dienu aliņš rokā. Vien Javas salā pie aliņa grūti tikt, jo te vairākumā musulmaņu, kuriem alkohols ir no-no. Tāpēc tas šeit, ja ir, tad dārgāks kā Bali. 

Sidra pudele 330ml ar nosaukumu Bali (ļoti labs starp citu) maksā jau nedaudz dārgāk, jo to acīmredzot dzer tikai tūristi ap 45,000 IDR

Minerālūdens (negāzēts) 1,5L pudele ap 7,000 IDR

Coca Cola vai Sprite bundžiņa ap 10,000 IDR

Svaiga apelsīnu sula ap 9,000 IDR 

Kokosrieksti ar salmiņu ap 1,500 IDR

Pēc manas pieredzes saku, ka svaigu sulu nav vērts ņemt, jo viņiem ir savādāka izpratne, kas ir svaigi spiesta augļu sula. Es no 3 mēģinājumiem dažādās vietās varu secināt, ka sulas te ir pēdējais sūds, tās tiek atjauktas ar ūdeni, un vien iespiests nedaudz augļa nokrāsai un piegaršai. Ja tomēr atrodas uzmeklēt labu vietiņu, iesaku pasūtīt bez ledus, jo tas tiek saldēts no vietējā krāna ūdens, kas ir pilns ar baktērijām. Vairāk par izvairīšanos no saslimšanas aprakstīts raksta beigās…

Ēdiens

Ēdienam cenas gan mēdz atšķirties atkarībā no lokācijas. Jo tuvāk pludmalei, jo dārgāk. Tas tā kā pašsaprotami. Šķita, ka Bali kopumā cenas augstākas, kā Javas salā, bet tas pateicoties tūristiem. Uzreiz teikšu, ka vietējais ēdiens man te ne visai garšo, jo viss ir kārtīgi cepts. Lai gan Indonēzijas virtuve tiek uzskatīta par vienu no daudzveidīgākajām pasaulē, man pēc pāris dienu izēšanās šķita, ka ēdiens ir ļoti vienveidīgs. Tā kā viss lielākoties sastāv no rīsiem, vien piedevas atšķiras, par daudzveidību mēs varējām sūdzēties. Zaļo salātu cienītājam kā man, šeit nav ko darīt, jo tādu lietu te nav, vai, ja ir, maksā tik pat, cik Eiropā. 

Tādi vietējie ēdieni kā Nasi Goreng (cepti rīsi, ar pievienotiem sīpoliem, sojas mērci, daudz garšvielām, olu, un var izvēlēties vistu, liellopu vai jūras veltes) maksā no 20,000 IDR līdz 25,000 IDR. 

Satay, kas ir kā šašliks, tikai nedaudz švakākā izpildījumā - mazi gaļas gabaliņi sasprausti uz bambusa kociņiem un labi pacepti (vismaz tos, kuri mums trāpījās) ar daudz un dažādām garšvielām no 10,000 IDR līdz 14,000 IDR. 

Tom Yam, kas ir taizemiešu zupa ar gaļu, ingveru, burkāniem, citronzāli un čili no 25,000 IDR līdz 30,000 IDR. Raivis šo bieži ēda.

Vistas karijs ar rīsiem no 25,000 IDR līdz 30,000 IDR.

Vistas zupa ap 15,000 IDR.

Vesela zivs uz grila ar rīsiem un šķēli gurķa izmaksās sākot no 60,000 IDR līdz 100,000 IDR, kas priekš šejienes šķita liela summa.

Ja ēdienkarte nenāk līdzi ar papildinošām bildītēm, kā kas izskatās, tad izvēlēties ir ārkārtīgi grūti, jo ne vienmēr ir angliskais tulkojums. Un vietējie arī lauzītā angļu valodā runā. Taču, ja tev garšo viss, alerģiju nav, tad var ņemt uz dullo un beigās skatīties, kā vēders uz to reaģē. Tā kā es biju visai atturīga pret nezināmu lietu baudīšanas, bieži vien turējos pie ēdieniem, kas vismaz izklausījās vai izskatījās pēc kaut kā zināma. Ēdot tur, kur ēd vietējie, cenas tiešām būs zemas, taču ja vietējais ēdiens jau apnicis, atradīsies arī smalkākas vietas, kur būs gan steiki, gan grilētas zivis, gan mums viegli saprotamie ēdieni kā spageti, picas un burgeri. Attiecīgi arī cenas citādākas.

Liellopa steiks ar piedevām 35,000 IDR līdz 45,000 IDR

Hot Dogs 22,000 IDR līdz 25,000 IDR

Parasta Margaritas pica 35,000 IDR līdz 45,000 IDR

Spageti ar Boloņas mērci 30,000 IDR līdz 40,000 IDR

Grieķu salāti 24,000 IDR līdz 30,000 IDR

Dažās vietās cenās vēl nav ierēķināts nodoklis un apkalpošanas procents. Tas parasti ēdienkartes apakšā. 

Mums nez kāpēc šķita, ka atbraucot šeit, nu tik ēdīsim jūras veltes kā maizi, tas pats arī ar augļiem, jo mēs ar Raivi esam raduši apēst vismaz vienu augli dienā. Bet sanāca vilšanās ar abiem - jūras velšu restorāni ik uz stūra, augļu bodīšu mazāk, taču cenas šķita krietni par augstu. It kā zivīm te būtu jābūt daudz,  taču iemeslu cenām neizdevās noskaidrot. Arī augļiem cenas ir ne gluži kā Austrālijā, bet tālu nebija. Likās, ka visi āboli, bumbieri, apelsīni, kiwi, plūmes ir importētie. No vietējās zemes bija arbūzi, kokosrieksti, ananāsi, papaijas un daži citi nezināmu nosaukumu augļi. Arī no augļu bodītēm jāuzmanās, jo cenas pie tiem nebūs norādītas. Tur tevi vērtē pēc ādas krāsas, līdz ar to cena būs cita. Mums jau vairākas reizes nācās pārmaksāt, kad jau galvā kalkulators ir pārkarsis no nemitīgas pārrēķināšanas mūsu valūtā. Savādāk nevar, pretējā gadījumā vienmēr un visur pārmaksāsi.

Mēs daudz laika izniekojām meklējot ēstuves, kuras mūs uzrunātu un gribētos tur ieiet. Vai nu kafejnīcas bija apšaubāma paskata, vai cenas šķita pārlieku uzpūstas. Līdz ko zini, kas tev garšo un ko gribas tajā dienā ēst, ēšanas jautājumu izdosies atrisināt ātrāk. Bija dienas, kad vakariņu vietu meklējām 2h. Tik izvēlīgi laikam esam. Taču veselīgam ēdienam te jāatmet ar roku. 

Masāžas

Vislabākā lieta, kas ir Bali, viennozīmīgi ir masāžas un lētāk kā šeit laikam nav nekur citur. Ik uz stūra būs pa kādai masāžas bodītei, un, ja gadījumā pirmajā reizē nepamani kādu salonu, tad par tā esamību dzirdēsi jau pa gabalu, jo vārdu “masāž, masāž!” ik pa brīdim izkliedz visi - vai nu suvenīru pārdevēji, vai paši masētāji, jo visiem gan jau ir kāds radinieks, kurš strādā šajā nozarē. Atliek izvēlēties tīkamāko par pieejamāko cenu. Mēs tomēr skatījāmies, kas salonā iekšā, cik tīrs un smaržīgs. 

Cena pilnai ķermeņa masāžai svārstās no 50,000 IDR līdz 200,000 IDR. 

Mēs apmeklējām kopumā trīs masāžas un vidēji par stundu maksājām 75,000 IDR, kas patiesībā ir smieklīgi zema cena - ap 5 eiro/h. 

Javas salā es ar Zani masāžu izmēģinājām vien Surabajas lidostā, kamēr gaidījām lidmašīnu. Tur samaksājām 90,000 IDR par kāju mašāžu, taču puiši-masieri beigās mums izmasēja gan sprandu, muguru un rokas. Tādas princeses! Kopumā Javas salā nebūs pakaļ kliedzēju ar “Masāž!”. 

Ieteikumi ceļotājiem uz Indonēziju

1. Vienmēr pasūtiet dzērienus bez ledus, vēlams no oriģināliem iepakojumiem.
2. Nedzeriet kokteiļus, jo tajos mēdz pievienot nekvalitatīvu alkoholu vai pat metanolu, pēc kā var iestāties saindēšanās.
3. Neēdiet svaigus salātus, tie tiek mazgāti vietējā ūdenī, kas pilns ar baktērijām, kuras izraisa Bali izslavēto slimību: Bali Belly, jeb vēdera vīrusu ar visām tā izrietošām sekām.
4. Nekad nedzeriet krāna ūdeni, pat zobus neskalojiet. Ūdens no plastmasas pudelēm (skatīt uzrakstu Mineral water nevis Drinking water - tas ir ar hloru filtrēts parastais ūdens) būs jūsu labākais sabiedrotais.
5. Lai atšūtos no nevēlamiem tirgoņiem, izmantojiet atslēgas vārdu: SUDĀ. Piemēram, ja kāds piedāvā masāžu, jūs atbildiet: “Sudā masāž!”, kas nozīmē, ka jums jau bija masāža. Viņi jūs liks mierā. Tas pats darbojas uz taksi, ēstuvēm un citām vietām.
6. Kaulējoties veikalos, vienmēr prasiet, cik, kas maksā pirms mērīšanas. Cena 100% gadījumos būs uzskrūvēta, tāpēc viegli pasmaidiet, draudzīgi sakiet, ka esat students un jums nav naudas, un varat atļauties vien maksāt 60% mazāk no viņa nosauktās summas. Bieži vien vienošanās tiek noslēgta par vismaz 50% mazāku summu, ko sākumā tirgonis nosauc. Taksistiem var prasīt 40% zemāku cenu. Nesezonā ir ļoti labi kaulēties, jo tūristu maz, bet nopelnīt viņiem vismaz kaut ko vajag. Galvenais būt smaidīgiem un runāt pa draugam, tad viņi ielaižas kaulēšanās procesā. 
7. Tur, kur cenas ir norādītas, it īpaši kafejnīcās, kaulēšanās nenotiek vai notiek ļoti reti. 
8. Arī par masāžām neviens kaulēties negribēs. Cena jau tā ir gana zema salīdzinot ar Latviju un citām Eiropas valstīm. Atliek vien izvēlēties cenu un vietu, kas ir pa kabatai. 
9. Paņemiet līdzi aktivētās ogles. Lai gan ieturot piesardzību, nekad nevar būt pasargāts no visa.
10. Iegādājieties roku dezinfekcijas līdzekli, kuru lietojiet pirms maltītēm un pēc. Higiēnai ir labi sekot līdzi, jo apkārt viss šķitīs netīrs.

Lai gan te pavadījām 10 dienas, sakāmais bija sakrājies daudz. Ceru, ka vismaz lielākā daļa no lasītājiem tika līdz beigām, jo beigās laikam vislietderīgākā informācija ceļotājiem. Par Indonēziju mums ir palicis iespaids, ka tā ir iestrēgusi attīstībā, cenas visam ceļas, taču kvalitāte līdz ar cenām ne. Laikam vietējie ir pārāk slinki, lai savā dzīvē un biznesa uzskatos kaut ko mainītu. Līdzi laikam viņi iet lēnām. Tā noteikti nebūs zeme priekš mums abiem, kur drīzumā atgriezties. Galvenos iemeslus es jau vairākkārt uzsvēru: netīrība un uzmācība. 

Klimats te tiešām karsts, cilvēku apkārt ļoti daudz, drudžainums ielās visu laiku. Es esmu cilvēks, kam patīk daba un rūp daba, tāpēc manis pēc cilvēku man apkārt varētu būt minimālā skaitā, galvenais, lai ir mežs, ūdens un kalni. Un saule protams!

Bet dzīvot Indonēzijā es nekad negribētu. Klimats nav labvēlīgs latvieša organismam. Ir pārāk sutīgs un karsts. Ēdiens arī nav manā gaumē, un, ja katrā ēdienreizē tev pasniedz rīsus ar asām uzkodām un mērcēm, mans vēders to ilgi neizturētu un drīz vien sāktu streikot. Tieši tā - brokastīs rīsi, rīsi, rīsi, arī gaļas ēdieni un citas sāļas lietas.

Arī uztraukšanās par higiēnu visās sabiedriskās vietās mani sākumā iedzina nelielā paranojā. Taču, lai kā mēs centāmies izvairīties no visiem riskiem saslimt ar vēdera vīrusu, kaut ko tomēr bijām noķēruši, taču pavisam neilgi, kādu vienu dienu vēdera izeja bija raitāka. Pāris aktivētās ogles un lieta darīta. Vēl, ko varu izcelt ir visas daudzās kondicionētās vietas - vai nu veikals, autobuss, viesnīca… Visur, kur ieeja ir ar durvīm slēgtā telpā būs auksts gaiss, un straujā gaisa maiņa no karsta un aukstu lika par sevi manīt. Visi trīs saķērām iesnas un klepu, līdz ar to izpalika saldējums un peldēšanās, par aukstu sidriņu nemaz nerunājot. Škrobe liela!

Lai vai kā, tā ir tikai mūsu personīgā pieredze, ja kādam Indonēzija ir mīļākā valsts, viss kārtībā. Valsti izceļot var diez gan lēti, redzēt arī ir ko, virtuve ir savādāka no Latvijas, zināma eksotika tur arī ir...

Nākamais ieraksts par Malaiziju, kur kopā laiskojāmies 2 nedēļas.

VAIRĀK FOTO GALERIJĀ.