Pirmās divas nedēļas Jaunzēlandē esam kā brīvprātīgie vietējā ģimenē uz Waihiki salas netālu no Oklendas. Tā vieglāk bija iejusties, saprast, kas notiek un kas jādara, un kā veiksmīgāk uzsākt darba meklējumus.
Tā kā mums jau ir izveidots profils www.workaway.info , caur turieni arī meklējām potenciālās mājas Jaunzēlandē. Mums ir arī savi kritēriji, pēc kuriem vadāmies – lai ir redzamas bildes no mājas, ģimenes, lai dzīvošanas apstākļi ir pieņemami, sausā tualete nav opcija, lai ir ēšana. Kā arī atrašanās vieta ir visai svarīga, sabiedriskā transporta pieejamība utt.
Jau divus mēnešus pirms noliktā datuma atradām opciju uz Waihiki salas. Viss forši, sakontaktējāmies, jā, mūs gaidīs. Piecas dienas pirms lidojuma rakstām augšā, vai viņi mūs vēl gaida, lai atsūta kontaktus un norādes, kā līdz viņiem tikt. Tad nama saimnieki paziņo, ka viņi ir izīrējuši māju un nevar mūs uzņemt. Un tas protams pēdējā brīdī. Laikam, ja paši nebūtu rakstījuši, nebūtu nemaz neko paziņojuši. Mēs tomēr dodamies uz Jaunzēlandi, kas ir tālu no visa, cita valsts un tā. Viņi par to nedomāja. Ok, štrunts ar to visu, ātri meklējam citu variantu. Nākamajā dienā arī saņēmām atbildi. Kontakti dabūti, sarunāts cikos tiekamies utt. Sirds mierīga.
Sala ir ļoti maza (92km2), 5 reizes mazāka par Zakintosu Grieķijā (407km2), kur pavadījām iepriekšējos 5 mēnešus pirms došanās uz JZ. Vienīgais mierinājums, ka nav tālu no pilsētas burzmas Oklendā, ja nu to pēkšņi sagribēsies.
Nokļūšana uz salas
Uz Waihiki salas var nokļūt trīs veidos – ar prāmi, privāto laivu vai ar helikopteru. Pārvadāšanas pakalpojumus pagaidām nodrošina 3 prāmju kompānijas: Fullers , Sealink un ExploreWaihiki. Cenas svārstās no NZ $12 līdz NZ $20 vienā virzienā. Ceļā jāpavada vien 30min. Taču vēlāk uzzinājām, ka ir tāda JZ kuponu vietne www.bookme.co.nz, kurā iespējams iegādāties prāmja biļetes no Oklendas uz Waihiki salu un otrādi par neticami smieklīgu cenu NZ $1. Jā, vienu dolāru! Mēs arī vienreiz bijām aizbraukuši pa lēto. Tur ir konkrēti datumi un laiki, kuros ir tāds piedāvājums, bet, ja nokavē, ir arī pa piecīti un dešuku. Tas ir lēti! Ja ceļo ar auto, tad cena prāmim būs krietni dārgāka, un šajā kuponu vietnē uz to akcijas neatradīsiet.
Sala likās pasakaina. Jau nākamajā dienā pēc nolaišanās, t.i. 25. oktobrī, un dažu stundu pastaigas pa Oklendu, devāmies uz Waihiki, kur piestātnē mūs jau gaidīja namamāte. Līdzi bija arī 2 gadus maza meitiņa. 15 min no ostas ar mašīnu un esam klāt pie mājām. Māja, kurā palikām bija plaša, gaiša, viss no koka. Skaisti!
Sākumā diez gan dīvaini likās, ka paši saimnieki labprātāk dzīvoja treilerī blakus mājai, nevis plašajā mājā, kur vietas gana. Visa māja bija palīgiem.
Nama saimnieki tīri sakarīgi. Vīrietis bija salas reindžeris. JZ tādi ir visur. Sieviete bijusī mārketinga darbiniece. Nolēmuši pamest darbu, abi no pilsētas pārcēlās uz dzīvi uz salas, iegādājās īpašumu, lai uzceltu savu biznesu – iznomāt mājiņas tūristiem (pagaidām bija divas, kuras palīdzējām savest kārtībā) un ierīkot tādu kā zoo dārzu ar dažādiem mājlopiem – cūciņas, aitas, vistas, zirgi, baloži, un gan jau vēl kādi dzīvnieki ieradīsies. Palīdzējām būvēt sētas, būrus, visu savest kārtībā.
Nebijām vienīgie brīvprātīgie, kuri te bija pieteikušies pastrādāt, pāris no Vācijas Sabina un Maks, kuri JZ jau ir iepazinuši laiku atpakaļ un paceļojuši pa pasauli, atgriezušies atpakaļ uz Waihiki uz ilgāku laiku. Viņi teica, ka nav skaistākas un labākas vietas par šo salu. Nu tad mums bija misija noskaidrot, kas tad te īpašs.
Pēc īsa laiciņa ieradās vēl viens brīvprātīgais, Pols no Francijas. Viņš ne visai labi runāja angliski, bet ļoti uzņēmīgs to iemācīties. Pēc viņa stāstītā, likās visai pārdrošs, jo lidostā izdevās iziet cauri kontrolei sveikā, jo kā izrādījās, šis valstī ieveda franču zilo sieru. Par nelegālu pārtikas ievešanu draud naudas sods no NZ $200 līdz NZ $ 400. Viņš tikai to nezināja.
No siera uztaisījām garšīgu siera mērcīti. Maks bija pavārs, kurš strādāja visai glaunā restorānā turpat uz salas. Tāpēc mums vienmēr bija foršas vakariņas :)
Mums laikam veicas ar tiem pavāriem, jo arī Itālijā ar mums kopā dzīvoja forša pavāre Rafaēla no Kanādas. Es nebiju neko gatavojusi uz plīts laikam kādu pusgadu, jo Grieķijā mums nebija personīgās virtuves, tur mums ēdienu nodrošināja no kafejnīcas.
Tā pieci dzīvojāmies, taisījām ēst, strādājām pa visu teritoriju, taisījām ugunskurus, remontējām, kas remontējams. Tādi ikdienas darbi, nekas sarežģīts.
Ja jau pie katras valsts cenšos nedaudz aprakstīt tās virtuvi, tad par JZ virtuve ir nekas īpašs. Viņiem patīk ēst Fish&Chips (Zivi ar kartupeļiem frī), pīrāgus ar dažādiem pildījumiem.
Atradīsiet daudz indiešu un ķīniešu restorānus. Jaunzēlandieši jeb kivi atzīst, ka ne viņiem unikāla virtuve, ne unikāla vēsture, kāda tā, piemēram, ir Eiropas valstīs. Te 17. gs atnāca Eiropieši un no pamatiedzīvotāju tautas māoriem visu pārņēma savā kontrolē. Cik dzirdēts, māori joprojām uztur savas kultūras tradīcijas, viņu virtuvē noteikti var atrast unikālas receptes, taču līdz noprovēšanai mēs vēl neesam tikuši. Pagaidām neviens māors personīgi nav iepazīts.
Divu kultūru savstarpējās attiecības
Paši kiwi pret māoriem izturas vēsi, cenšas būt atturīgi. Viņu starpā nav visai labas attiecības, māori vairāk tiek asociēti ar nabadzību, sliktu audzināšanas stilu un manierēm. Skaļi publiskajā telpā jūs nekad par to diskusijas vai replikas nedzirdēsiet, taču katrs savā sētā runā viskaut ko. Valsts līmenī viss ir sakārtots - pilsētu nosaukumi būs divās valodās, angļu un māoru, avīzes būs divās valodās, TV arī, un daudz kur citur var manīt, ka valdība cenšas, lai abu tautu starpā nerastos plaisas, vairot toleranci starp abām. Taču reālajā dzīvē ne visur tas strādā.
Tad vēl par vietu, kur padzīvojām. Nama saimnieki uz mums visiem bija piešķīruši auto, pašiem tikai degviela jāielej. Tas bija ideāli, jo brīvajā laikā nebija jātup mājās, varējām braukāties apkārt. Tas ļoti atviegloja dzīvi, jo sabiedriskais transports uz salas ir visai neregulārs, un visur nenokļūsi. Tik, cik no ciema līdz ciemam, vai līdz ostai, lai dotos uz Oklendu.
Nācās apgūt braukšanu pa ceļa kreiso pusi.
Salu izbraukājām krustu šķērsām. Lielākoties brauca tikai Raivis. Lai gan viņš ir labs braucējs, vajadzēja vismaz 4 reizes, līdz viņš pierada pie kreisās puses. Es pamēģināju vienreiz, un ar to pietika, lai vairs nesēstos pie stūres, jo visu laiku slēdzu logu tīrītājus nevis pagriezienu.
Dzīve uz salas
Tā ir visai kalnaina, viscaur zaļa, ar skaistām, smilšainām pludmalēm. Laiks šeit lielākoties saulains un silts. Visur redzēsiet aitas, liellopus un plašus vīna dārzus. Viena no lietām, ar ko mums asociējās Jaunzēlande, bija aitas, taču izrādās, liellopu turēšana tagad te ir krietni populārāka, jo piensaimniecība nes lielākus ienākumus. Aitas sāk palikt mazākumā.
Tā kā tā ir sala, cenas veikalos ir augstākas, kā piemēram tās ir Oklendā. To arī apgalvo vietējie. Uz Waihiki atpūsties brauc pilsētu bagātie iedzīvotāji, jo sala tiek uzskatīta par diez gan krutu vietiņu, kur doties. Jo te ir kvalitatīvas vīndarītavas, restorānos strādā pasaulē atzīti šefpavāri, vasaras mājas ar bildes cienīgiem skatiem pa logu. Īpašumiem pēdējos gados cenas ir kāpušas krietni, atļauties te kaut ko nopirkt var tikai ļoti turīgs cilvēks. Arī īrēt te ir visai dārgi. Nesezonā (aptuveni no maija līdz novembrim) te pastāvīgi dzīvo ap 8,500 iedz., taču aktīvajā tūrisma sezonā iedzīvotāju skaits četrkāršojas. Mēs bijām klusajā sezonā, kas mums visai labi patika. Kluss un mierīgs. Te ir pāris muzeji. Mums pietika ar kalnaino apkārtni un zeltainajām pludmalēm.
Kamēr dzīvojām uz salas, sākām meklēt darbu dažādās interneta saitēs. Ilgi bez darba nevarējām atļauties dzīvot, pretējā gadījumā patērēsim iekrātos līdzekļus. Cenas, salīdzinot ar Latviju, ir gandrīz divas reizes augstākas, daudzām precēm / pakalpojumiem pat trīs un četras. Bet uz salas tērēt sanāca tikai pārtikā, jo lielu apskates objektu te nemaz nav. Tik, cik doties ekskursijās uz vīndarītavām vai pa dārgo aiziet vakariņās.
Darbu uz salas vispār nemeklējām.
Jau no Zakintosas mums nedaudz piemetās salu fobija, jo agrāk vai vēlāk sāc justies izolēts no apkārtējās civilizācijas.
Meklējam braucamo
Jaunzēlandē ierodoties, pirmais ir jāmeklē mašīna. Bez tās ārpus lielākām pilsētām būs ļoti grūti, jo sabiedriskais te nav attīstīts. Pārvietoties pa valsti ar kempinga auto ir ļoti populāri. Teju katram trešajam JZ iedzīvotājam ir savs kemperis, ar kuru nedēļas nogalēs doties ārpus mājas atpūsties. Jo tas te ir kruta un ļoti populāri. Ir ierīkotas ļoti daudz kempinga zonas gan kemperiem ar visu iekšējo aprīkojumu un nodrošinājumu kā tualete (self-contained), gan vienkāršākiem kemperiem bez ekstrām (non self-contained). Kemperu cenu atšķirības ir milzīgas: vai pērc ziemā, kas ir nesezona, pavasarī, kad vēl ir kluss, vai vasarā, kad pieprasījums ir milzīgs, tāpēc arī cenas tiek uzspūstas x2. Lielākā daļa ir paštaisītu kemperu, iepērkot lētus busiņus no Japānas, ieliekot plānus matračus, pāris lietotus cepšanas katlus, pannas, aizkarus un pārdod iebraucējiem, tādiem kā mēs. Ir arī speciāli tirdziņi Oklendā, kur sestdienās un svētdienās noteiktos plačos tiek atdzīti šādi pārtaisīti / gatavi ceļošanai busiņi pārdošanai.
Beigu beigās Waihiki salas vietējā avīzē uzgājām sludinājumu, ka tiek pārdota mašīna (bez nekāda aprīkojuma ceļošanai). Tas mūs visai ieinteresēja, jo mēs taču paši varam visu iebūvēt, uztaisīt kā gribam. Beigās mašīnu arī nopirkām, vietas nebija daudz, taču īslaicīgai ceļošanai parocīgi – mazāks degvielas patēriņš kā busiņiem vai kemperiem. Turpat uz salas lietoto preču veikalā (tie viņiem ir katrā miestā, tādi kā labdarības veikali) nopirkām piemērotu matraci, visus virtuves piederumus, pēc tam Oklendā pa lētām naudām nopirkām kempinga aprīkojumu kā gāzes plītiņu, krēslus, galdu un citus sīkumus. Bijām gandarīti ar padarīto un ieguldīto līdzekļu daudzumu, vai teiksim sasniegto pa konkrētām izmaksām. Mašīnu nopirkām pa NZ $2000, aprīkojām ar mums nepieciešamo pa vēl NZ $400, un bijām gatavi laist dzīvē. Ja pirktu šādu auto jau gatavu, visticamāk samaksātu ap NZ $3000.
Uzsākam dzīvi mašīnā.
Tas šķita aizraujoši, jo ne es, ne Raivis neesam telšu cienītāji, taču dzīvošana mašīnā likās forša. Gan jau līdz brīdim, nodomājām… :)
Aizjaujošais brauciens var sākties. Benzīntankos un Tūrisma Informācijas centros ir pieejamas mini kartes par brīvu, kas mums labi noderēja.
Braukājot apkārt, meklējām arī darbu, piestājām pie sezonālo darbu devējiem - augļu dārziem, pakotavām utt. Taču sīkāk par darbiem un iespējām Jaunzēlandē būs atsevišķs ieraksts.
Tā mēs te būsim 12 mēnešus, vai vairāk, kas to lai zina...
