Tuk, tuk! Atskan klauvējiens pie Kambodžas robežas. Esam klāt pie noslēdzošā posma DA Āzijā. Tikai 13 dienas jaunas teritorijas iekarošanai, kas nav daudz, taču, ja plāns galvā skaidrs, tad bez raizēm. Skatāmies, kā mums gāja vai negāja.
Lidojums no Bangkokas uz Phnom Penh, Kambodžas galvaspilsētu, noritēja kā smērēts. Ieradāmies marta beigās, aprīļa sākumā…
Pirmais - jāiegādājas tūrista vīza. Tāpat kā Taizemē, arī šeit tāda nepieciešama, un izmaksāja 30 $. Jāpaņem līdzi vien mazās bildītes, ko viņi patur sev par piemiņu. Šķērsojot robežu pa sauszemi, viņi prasot 35 $, no kuriem tie 5 $ visticamāk ieslīdēs kādam kabatā. Kambodža nedaudz mulsināja visu ceļojuma laiku, jo te ir divas naudas vienības, ar kurām oficiāli var norēķināties - Kambodžas riēls (KHR) un Amerikas dolārs ($). 4000 KHR = 1 $.
Tas nudien ir dīvaini, bet tā nu viņi ir izdomājuši, ka piesaistīs savu valūtu amerikāņu naudai. Ceļotājiem kaitinošākais brīdis sākas tad, kad valūtas tiek miksētas, piemērs: ja tu samaksā par preci dolāros, tev pilnīgi iespējams, ka atlikumu izdos gan dolāros, gan riēlos. Un beigās ej un tiec galā ar tām naudas zīmēm. Dažās bodītēs kalkulēšanai izmantoja sevis izdomātu maiņas kursu, uz kā rēķina cenšas sev gūt papildu ienākumus (tā izsecinājām). Lai vai kā, šis fakts mums līdz galam neiepatikās, jo radās iespaids, ka pārrēķinot uz $, cenas tika apaļotas uz augšu. Kalkulēšanu atstāja Raivja ziņā.
Par valsti
Oficiāli tā tiek saukta par Kambodžas karalisti, un agrāk saukta par Khmeru impēriju. Khmeri ir vietējie iedzīvotāji. Kopā te ir ap 15,5 milj. iedzīvotājiem, un khmeri sastāda 90% no tiem. Labs īpatsvars. Galvenā reliģija ir Teravādas budisms. Galvaspilsēta un tai pat laikā lielākā pilsēta valstī ir Phnom Penh. Kambodžas vēsture stiepjas tālā, tālā pagātnē, kad pašpasludināts karalis 802. gadā šajā teritorijā nodibināja savu impēriju.
Tāpat kā Taizemē, te ir divas sezonas: sausā (novembris - aprīlis), kad termometra stabiņš paceļas virs +40 grādiem, un lietus (maijs - oktobris), kad daudz nokrišņu un gaiss iesilst līdz nieka +22. Tiešām, kas tas ir, tikai +22 grādi. Mūsu viesošanās iekrita karstajā laikā un svelmi izjutām gandrīz katru dienu, it īpaši iebraucot dziļāk sauszemē.
Kondicionieris - labākais sabiedrotais!
Mēs, kā jau kārtīgi budžeta ceļotāji, visu plānojām laicīgi, izpētījām kā lētāk sasniegt apskates vietas utt. Par katru valsti pirms došanās ievācam šādu un tādu informāciju, lai zinātu ar ko rēķināties ne tikai saskarsmē ar vietējiem, bet arī naudas izteiksmē. Un par Kambodžu dažādos ceļojumu blogos bijām lasījuši, ka te lēti salīdzinot ar citām valstīm, viss tik forši, viss tik lieliski, ka nu mēs likām augstas cerības, ka šī varētu izrādīties Nr.1 DA Āzijas valsts, kurā būsim līdz šim paciemojušies.
Hmm, bet tad nāca reālā situācija ar reāliem cipariem gan uz ēdienkartēm, gan ieejas maksām objektos, gan transporta pakalpojumos (te lielos apjomos operē Tuk Tukisti). Kambodža ir attīstības valsts, kur dzīves līmenis nav pārāk augsts. Tas noteikti ir zemāks par Taizemi un Malaiziju, par Indonēziju vēl var domāt, taču cipari, kuri grozās par precēm un pakalpojumiem šeit ir kā Taizemē, bet serviss vēl nav uzspējis uzlēkt tik augstu. Šķita, ka vietējie tūristus vērtē kā miljonārus, kuri tā vien grib kā iztukšot šajā valstī visus savus bankas kontus. Tas par tām cenām, kas saceltas. Taču, manuprāt, viņi nav ievērojuši patieso tūristu sejas - tie pārsvarā ir tādi ceļotāji kā mēs - ar mugursomām plecos, ar diviem T-krekliem un trim zeķu pāriem, kuri cenšas apceļot valsti ar samērā mazu budžetu, nevis tā vien prāto, kur, lai izdāļā banknotes. Miljonārus un šeihus uz ielām redz maz, jo tie atpūšas glaunos kūrortos un diez vai pamet viesnīcas restorānu, lai dotos paēst picu pa 10 $ kaut kādā necilā bodītē uz ielas. Taču te tūristus redz vienādi - ar dolāru zīmītēm acīs, tāpēc bieži nākas ar viņiem pakarot. Vismaz mēs tā darījām. Un nav jau tā, ka nekur neesam bijuši, ka mums nebūtu ar ko salīdzināt.
Virtuve
Pārsvarā daudzas vietās, kuras manījām, kafejnīcas (atkal - restorāni - viņu izpratnē) bija viduvējas, tīrība piekliboja, smakas daudz un dīvainas, ēdieni arī tādi, tādi… Mēs ļoti daudz laika patērējām, lai vispār izlemtu, kur ēst, jo atkal 3 ēdienreizes dienā. Hoteļu numuriņos virtuves jau nebija, jo man tā vien kārojās uztaisīt svaigus salātus manā gaumē. Piedāvājums nebija raibs un uzrunājošs. Rīsi, nūdeles un gaļa dažādos izpildījumos.
Dārzeņi arī lielākoties cepti vai sautēti. Raivis jau beigās ēda pirmo, kas iekrita acīs, es, kā princesīte, ēdienkartes pārlasīju vismaz 3 reizes. Labi vēl, ka gandrīz visur pie nosaukumiem ir bildītes, citādāk viņu valodā neko neizteiktu.
Vietējais ēdiens Lok lak, kas ir liellopa gaļa kaut kādā mērcē, blakus pasniegtiem rīsiem, dārzeņiem. Un kur nu bez olas. To pieliek klāt gandrīz jebkuram ēdienam. Raivis noprovēja pilnīgi visās pilsētās, kurās bijām. Cena no 3 $ līdz 5 $.
Es bieži pieturējos pie vietējā ēdiena Amok, kas līdzīgs vistas karijam (tikai ar kokosriekstu pienu). Cena no 3 $ līdz 4,50 $.
Tradicionāla khmeru virtuve sastāv no nūdeļu ēdieniem, zupām un tropiskiem augļiem (ne visur atradām svaigus un sulīgus). Taču arī rīsi un zivs sastāda lielu daļu ēdienkartes, no garšas uzlabotājiem klāt nāk citronzāle, ingvers, sojas mērce, ķiploks, pipari, kokosriekstu piens (tā ir laba manta!).
Vissvētākā ziņa alus cienītājiem - lēti dzert!
Izlejamais kausā = 0,50 $, lielā krūka = 2 $. Sulas, piemēram, ir 3x dārgākas, tāpēc nolēmu pievienojos Raivim alus baudīšanā, lai gan alu agrāk nedzēru vispār. Mans personīgais rekords: 4 mazie alus kausiņi vienā vakarā. Tikai pirmo reizi šī ceļojuma laikā modos ar paģirām. Bet tas neatturēja iztukšot vēl vienu kausu pie pusdienām. Bravo, Irēna!
Pietiks vāvuļot, laiks pastāstīt, ko te redzēt…
Tātad, ielidojām galvaspilsētā, taču pēc lidojuma ķērām autobusu, lai pa tiešo dotos uz Siem Reap pilsētu, tik vien, kā vēl 7 h sēdēšana neērtos krēslos (pārsvarā gulējām kā sisti, un to, kas bija aiz loga, palaidām garām). Dīvaina stratēģija, ja apskatās abu pilsētu novietojumu attiecībā pret Bangkoku, jo varējām jau lidojot pa tiešo uz Siem Reap, taču, tad, kad mūsos ieslēdzas grāmatvedis, skaitļiem ir nozīme, arī šoreiz, jo lidot lielāku distanci bija lētāk.
Kambodžā ir 3 populārākās tūrisma apskates vietas:
- Angkor Wat / Ankoras tempļi
- Reģions ap piejūras pilsētiņu Sihanoukville
- Un galvaspilsēta Phnom Penh
Mēs sākām ar Nr.1 - Ankoras tempļiem, kuros ieeja sākas tikai 6 km attālumā no Siem Reap. Pilsētā pavadījām 3 naktis.
Angkor Wat (Angkor = pilsēta, Wat = templis)
Ieejas maksas: 1 diena = 20 $, 3 dienas = 40 $, 7 dienas = 60 $
Pie tempļa ieejas procedūra ir sekojoša: iedod naudu, pasaki, no kuras valsts tu nāc, iedod pasi, tevi vēl nobildē un uztaisa personalizētu ieejas karti. Šmaukties būs pagrūti.
Tempļu pilsēta celta 12. gs sākumā, šodien tā ir lielākā svētvieta vietējiem iedzīvotājiem, un lielākais reliģiskais piemineklis pasaulē.
Mēs daudzo tempļu apskatei veltījām vienu dienu, un uz dienu noīrējām draugu Tuk Tukistu, kurš pa 15$ mūs izvizināja no ieejas vienā templī līdz izejai nākamajā. Uz diviem rēķinot, tas ir lētāk, kā izīrēt motorolleri (kurus starp citu pilsētā nav vieglākais uzdevums atrast, jo laiku atpakaļ valsts galvas bija aizliegušas tūristiem izīrēt motorollerus, kā iemesls bija incidents, kurā saķērās vietējais ar tūristu).
Kārtība te nepastāv, tas ir bardaks, kas atgādināja Bali. Taču aizliegums nesen ir atcelts, un tūristiem nu ir iespēja tos motorollerus tomēr izīrēt, bet drosme šoreiz nebija mūsu pusē.
Vietējiem ir savi ceļu satiksmes noteikumi - kā grib, tā mauc!
Tempļu teritorija iedalās pāris mazākās, un vienu no otras šķir vismaz 1 līdz 3 km. Tāpēc braucamais noderēs. Daži entuziasti brauca ar nomas riteņiem, taču nešķita saprātīga doma, kad ārā + 40, turklāt gaiss ir smacīgs, debesis ir aizklātas ar dūmu mākoni jeb smogu. Ūdens patērēšanai te ir ārkārtīgi liela nozīme, jo stunda bez ūdens var novest pie galvassāpēm un reiboņiem.
Ja laiks ir ierobežots, 1 dienas tūre pilnīgi pietiekama, ja nestāv pie viena staba 20 min un nepēta katru sīkāko detaļu. Mēs visam izgājām cauri 4 h. Atzīšu, ka tieši detaļas arhitektūrā mani pārsteidza visvairāk. Izgriezumi vai gravējumi (kā kurš tos sauktu) ataino khmeru vērtības, kultūru un ticību. Katra siena un akmens glabā un ataino savu stāstu, kuru ne visi pratīs izlasīt, bet skatīties ir interesanti. Mēs no Angkor Wat apskatījām 3 tempļu kompleksus:
Angkor Thom / Varenā pilsēta
Bayon Temple / Templis ar tūkstoš sejām
Ta Prohm / Tempļi, kurus aprijuši koki
Viss tempļu kopums rada sirreālu sajūtu, un, ja nebūtu tūristiem pārbāztās ejas, šķistu, ka esi aizceļojis pagātnē. Pieskaroties pie tempļu sienām, rodas sajūta, ka tās vēlas tev ko pastāstīt. Un tiešām ir cilvēki, kuri te spēj pavadīt 3 un 7 dienas, izstaigājot ikkatru stūri un eju. Varbūt arī tas ir pareizais veids, kā izprast lietas, taču tam ir jāatvēl laiks, kura mums nebija. Arī 1 dienas tūre uz mums atstāja patīkamu iespaidu.
Siem Reap dzīvo 1 miljons, kas priekš mums jau skaitās paliela pilsēta, taču teritoriāli liela tā nešķita. Vismaz kartē ne. Te pilsētas teritorijā interesantuma pamaz, vien pāris tempļi, kuri neatšķiras no iepriekš redzētajiem. Te galvenokārt cilvēki atbrauc kā uz nakšņošanas vietu, lai pa dienu brauktu uz Angkor Wat. Tīrība te ir vidējā līmenī, ir ielas, kuras tiešām sakoptas, bet tām mazākajām tā vien prasās uzsūtīt sētnieku armiju.
Pašā Siem Reap populārākā vieta ir Pub Street / Bāru iela, kur pilns ar dzertuvēm un ēstuvēm - uzpūstām cenām, ļoti rietumniecisku ēdienkarti un tik pat rietumniecisku mūziku. No autentiskuma tur pamaz, taču dzīvība, kas valda te, palīdz uz brīdi uzlādēties, lai pēc tam spētu vairāk novērtēt dabas skaņas, kad devāmies uz nākamo pieturas vietu.
Koh Rong / Vērša sala (Koh = sala, Rong = vērsis)
Kambodžā nav daudz salu, tāpēc tās, kuras pastāv, ir jāapskata. Lai ir ar ko salīdzināt… Līdz šai salai tikām ar vienas nakts stopu Sihanoukville pilsētā, kurā esot labas pludmales. Uz šejieni no Siem Reap 12h kratījāmies ar autobusu. Lai gan autobusi te nav moderni, priecēja fakts, ka bija gaisa kondicionieris un bezmaksas Internets. Tas gan ir wow moments, ka vienkāršos autobusos ir Internets. Nezinu par šī brīža situāciju ar Latvijas busiņiem. Atbraucām vēlā vakarā, tāpēc no pilsētas neko neredzējām, uzreiz devāmies gulēt, lai no rīta dotos uz laivu un ar ātrlaivu kā bultas aizšautos uz Koh Rong salu. 45 minūtes ātrlaivā izmaksāja 10$ no cilvēka.
Norezervējām sev 2 naktis bungalow pie jūras (15$/naktī), kas bija foršs pasākums.
Tikai, lai naktsmītnes atrastu, bija jāpalauza galva, jo salas karte nav tik detalizēta ar ceļiem. Mums, kā par patīkamu pārsteigumu, turpat ostā sagaidīja namiņu pārvaldnieks. Ar bažām manā sirdī iekāpām mazā motorlaivā, un pa viļņiem kaut kā aizkūlāmies līdz mūsu pludmalei, no kuras tā vien skanēja KLUSUMS. Sajūtas, kas pārņem, pametot ļodzīgu laivu un izkāpjot sauszemē, ir zelta vērtas!
Tāds tukšums citās pludmalēs nebija manīts, lai gan tā ir smilšaina un gara, ūdens gana dzidrs, bet cilvēku nav.
Un sadraudzējāmies ar maziem mīļiem kucēniem.
Uz salas dzīvo vien 1,100 iedz., lielākā daļa ir saistīti ar tūrismu. Ja agrāk šī sala bija ar savu autentiskumu, šobrīd to ir pārņēmuši komercializētie tūrisma biroji, britu un citu eiropiešu pilnie bāri un kafejnīcas (līdzīgi kā Taizemes Phi Phi salā un Grieķijas Zakintosā). Nekur brošūrās jau neraksta, ka tevi pie galdiņa apkalpos francūzis un vēl itāļu ēstuvē. Ēdieniem principā visam jāpieskaita papildu 1 $ vai 2 $, un dzērienkartē pat vairāk (attiecībā pret sauszemes cenām).
Pirmā diena ļoti vējaina, nemaz ūdenī līst negribējās, un tad arī kļuva skaidrs, kāpēc neviens nepeldās, jo +25 it kā skaitās vēss. Jā, pie jūras šajā sezonā gaiss spēj atdzist pat līdz +20. Vismaz kondicionieri naktī nevajag, jo jūras svaigais vējš visu izvēdina un atvēsina. Mums ļoti patika mūsu koka namiņš ar moskītu tīklu apkārt gultai. Moskīti starp citu šeit ir pavairāk kā citviet, kājas katru dienu bija sarkanās pumpiņās, arī nekādi atgaiņāšanas līdzekļi nelīdzēja.
Ko šeit darīt? Principā tikai laiskoties. Atpūtāmies, ejot pastaigās gar jūru, vēl devāmies it kā īsā pārgājienā uz pludmali pretējā krastā, kuru sasniegt vajadzēja pēc 40 min, mēs kaut kā nomaldījāmies un vieglā pastaiga izvērtās par cīņu ar džungļiem uz 2 h. Taka džungļos bija vai nu pademolēta ar nolūku, vai maz tikusi izmantota, tāpēc aizaugusi. Koki sagāzušies, viss pāraudzis, norāžu nekādu. Pludmali beigās sasniedzām, tikai manas kājas izskatījās kā pabijušas cīņā ar mazu kaķēnu, kurš gribējis uzrāpties pa tām. Garās bikses un piemēroti apavi būtu noderējuši.
Sasniedzām skaistu pludmali, ar siltu un dzidru ūdeni. Nevis iegājām, bet ieskrējām ūdenī. Jutāmies ļoti pelnījuši, kā arī pārkarsuši pēc izaicinošās pastaigas.
Atpakaļ vairs nolēmām cīņu neturpināt, un pa 5$ par abiem izmantojām vietējās laivas pakalpojumus. Vienu brīdi iezagās doma, ka labāk būtu gājuši, jo viļņi bija spēcīgi, un laivas mala bija vienā līmenī ar ūdeni. Iekrampējusies un gandrīz vai neelpoju, suņa actiņām skatījos uz krastu. Un prātā bija doma, diez cik tālu es spēšu aizpeldēt, ja nu gadījumā iekrītam. Neiekritām, bet krastu sasniedzām ar pēdējām degvielas pilītēm bākā.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vispār devāmies uz šo salu, bija mirguļojošais planktons nakts melnumā. Visos ūdeņos ap salu ap pl. 22:00 ir jādodas iekšā jūrā (kaut vai līdz viduklim) un cītīgi jākustas, lai sakultu ūdeni. Tad planktons sakustas un sāk spīdēt zilā krāsā. Diemžēl bildes nesanāca, ja aprīkojums nebija labs. Taču tas bija dienas prieks, redzēt kaut ko tādu. Es iedzinu Raivi iekšā, lai šis pakuļas, kamēr es krastā priecājos par zilajiem punktiņiem. Ja viļņi ir gana lieli, planktonus spīdam var redzēt arī viļņu lūzuma vietās, daži pat izskalojas krastā. Kādas 20 min trenkājām to ūdeni. Un atkārtojām nākamajā dienā… Naktī tiek organizētas speciālas tūres uz planktonu vērošanu, jo pietiek ar motora propellera griešanos, lai aiz laivas paliktu zilā planktona ceļš. Tāds, kā piena ceļš, tikai ūdenī.
Cik sapratām, uz salas nav policijas, tāpēc neizbēgami aiziet kaut kāda pašdarbība un citas neatļautas lietas. Piemēram, šeit nopirkt un uzsmēķēt marihuānu ir tas pats, kas nopirkt coca-colu. Kad dīleriem teicām, ka nepīpējam, viņi mums veltīja aizdomīgu skatienu.
Un tagad būs vilšanās, kas sabojāja visu prieku par šo salu un valsti.
Atkritumu problēma šeit ir milzīga!
Ja tev, ejot pa pludmali, jāskatās, lai neuzkāptu kādai plastmasas pudelei vai kaut kam asākam virsū, sajūtas nav foršas. Liela salas teritorija bija pilna ar mēsliem, cilvēku atstātiem mēsliem. Mēs esam pret dabas piesārņošanu, tāpēc redzētā aina atstāja traumu, kas nedaudz aizēnoja tik daudz labās lietas, kuras Kambodžā piedzīvotas. Fui, cilvēkiem!
Pietika mums salu, devāmies uz ostu un prom uz sauszemi, sēdāmies busiņā, un laidām līdz Kepai - pilsētai, kura slavena ar krabjiem.
Krong Kep / Kepa
Kepa ir neliela zvejnieku pilsētiņa ar 35,500 iedz. Šī vieta tūristus tikai un vienīgi piesaista ar saviem dienas lomiem no turpat esošā līča - krabjiem un zivīm.
Tos un citur labumus var pagaršot turpat tirgū. Savu maltīti vari izvēlēties vai nu no tikko izceltiem groziem, vai akvārijiem.
Dīvaināki radījumi kā rajas laikam tomēr atceļo šurp no saldētavām. Un visupagatavos uz vietas.
Katru dienu devāmies uz izslavēto krabju tirgu. Pa 5$ tu vari iegādāties 1kg krabju, tikko izceltus no ūdens.
Lai vai kā, atvēlējām 3 naktis. Palikām brīnišķīgā namiņā, ļoti klusā vietā, kur līdz pilsētas centram jābrauc aptuveni 5 min, ar riteni - 15. Riteņi mums bija pieejami bez maksas, taču tā kā satiksme šeit praktiski nekāda, uzdrošināmies uz 2 dienām izīrēt motorolleri. Tie maksāja vien 6$ uz dienu.
Kepas vietējais ir zilais krabis, kurus tad vienu vakaru iesvērām kilogramā (sanāca 10 gab) un aizvedām uz namiņu pagatavošanai.
Pie aliņa labi, taču gaļas jau daudz nav. Tāds našķis uz zoba. Mēs kā krabju pirkšanas nespeciālisti, izrādās nopirkām vidējas kvalitātes spīļaiņus (tā pateica namiņu saimnieks, kurš te vietējais). Atslēga labam krabim ir tā vēderiņa cietībai, paskaidroju sīkāk - jo vēdera bruņa grūtāk iemīcās, jo vairāk gaļas iekšā un krabis svaigāks. Vēl viens knifs garšīgākai gaļai - krabji jāvāra uzreiz pēc izņemšanas no ūdens. Tiem nevajadzētu ļaut nobeigties pirms vārīšanās, jo tad gaļa neesot tik salda.
Mums, pirmo reizi ēdot krabi tādos apjomos, bija labi un baudāmi.
Citas dienas devāmies uz tirgu uzēst grilētu zivi vai jūras velšu zupiņu.
Zivs = 5$ līdz 8$, jūras velšu zupiņa = 4$ līdz 7$. Šīs cenas arī iepriecināja, jo citviet kustoņi no jūras maksā bargu naudu.
Devāmies izlūkos, kā izskatās Kepas pludmale, pie kuras notiek galvenā rosība. Interesants fakts, ka Kepā pludmale nekad nav bijusi, tāpēc, lai tūristiem un vietējiem būtu iemesls šeit paciemoties ilgāk kā tikai apēst pāris krabju zupas, pludmale tika mākslīgi uztaisīta, t.i. atvesti smilšu kalni no Sihanoukville pludmales. Bet ūdens te gan netīrs, pilns ar ūdenszālēm un sūnām.
Ar tīrību šai pilsētai nevajadzētu lielīties, par spīti daudzviet izliktajām zīmēm: Kepa - tīrākā Kambodžas pilsēta 2015. Ja viens tituls dzīvē iegūts, tātad pietiek, var vairs necensties, lai kārtību uzturētu? Tā izskatījās… Laikam turpmākos 10 gadus atsauksies uz 2015. gadā iegūtu statusu. Te ir netīrs, un lielākie cūkas acīmredzami ir vietējie, jo paši bijām liecinieki, kādus atkritumu maisus viņi aiz sevis atstāj, kad turpat zālē pabeiguši pikniku. Pieceļas un aiziet.
Kad riteņi zem dibena ļauj doties, kur vien acis rāda, devāmies izbraucienā pa rajonu un līdz Kampotas pilsētai. Šeit ap 40,000 iedz. Cilvēkiem, kuriem patīk drūzmiņa, te patiks. Pludmales nav, bet ir upe. Ielas nedaudz tīrākas kā Kepā, ēstuvēs lielāka izvēle, cenas arī daudz maz draudzīgas.
Atradām vietējo sidru, kurš bija bliezējs ar 7,5%, turklāt pudele maksāja ap 3$. Laikam tomēr bija jāpaliek pie tā alus, kurš lēts un samērā dzerams.
Vēl apskatāmo lietu sarakstā iekļāvām Kampotas piparu plantācijas. Tieši Kampotas reģions ir izslavēts ar augstākās kvalitātes organiski audzētiem pipariem, kurus zina visā pasaulē. Plantāciju te ir daudz. Vienā no tuvākajām iegriezāmies arī mēs.
Te vietējie audzētāji un brīvprātīgie darbinieki piedāvā bezmaksas tūres, kurās iepazīstina ar piparu augiem, to iegūšanas metodēm (viss tiek darīts manuāli - odziņa pa odziņai tiek nocelta ar pirkstiem) …
… žāvēšanu …
… šķirošanu.
Plantācijas teritorijā ir arī dažādi augļkoki, tai skaitā smirdīgākais auglis pasaulē - duriāns. Kad tie maziņi, smakas nav.
Uz vietas ir arī piparu veikaliņš, kuros iegādāties suvenīrus.
Mēs tā vietām nogaršojām tradicionālās maltītes ar viņu ievāktajiem pipariem.
Un melno piparu tēju. Tīri tā neko, it kā veselīgi esot, tad jau var dzert.
Forša vienas stundas aktivitāte, ar interesi klausījos cilvēku entuziasmā, uzcītībā un ieguldīto darbu. 250 g piparu maksā no 13$ līdz 16$. Tie iedalās pēc krāsām: melnie, baltie un sarkanie (šie visdārgākie).
Sasmaržojušies un nogaršojuši ēdienus ar vietējiem pipariem, aizbraucām līdz White Elephant cave / Balto Ziloņu alai. Šajās Āzijas valstīs nosaukumus visbiežāk nav jāuztver burtiski. Te no baltiem ziloņiem nav ne miņas, tā vietā alā ir gaišas krāsas akmens, kas atgādina ziloņa galvas siluetu. Nosaukumiem visbiežāk ir tēlaina pieskaņa.
Dienas lido, ne rit. Tā atkal sēžamies autobusā ceļā uz pēdējo pieturas punktu - Phnom Penh. Galvaspilsētā nakšņojām 3 dienas, un bijām atraduši naktsmītnes tuvu pie centrālā objekta: Royal Palace.
Phnom Penh / Mūsu izpratnē “Urīnpilsēta"
Ar 2,3 milj. iedzīvotājiem, pilsēta ir pārpildīta ne tikai ar mašīnām un Tuk Tukistiem, viesnīcām, kafejnīcām, bet arī ar atkritumiem un pretīgiem vīriešiem. Nepārprotiet - Kambodžā ir visjaukākie un draudzīgākie cilvēki Āzijā (tieši paši khmeri), viņi ir laipni un tev labprāt palīdzēs, ja lūgsi. Taču ir konkrēta suga, kura ieviesa pretīgumu pret šo pilsētu - tie ir taksisti un draugi no Tuk Tuk mašīnītēm.
Viņi ir ne tikai bezgala slinki, pusi dienas noguļot savos transporta līdzekļos, bet mīž kur pagadās, un pilnīgi nospļauties, ja tavu krānu redz garāmgājēji, jo urīnpūslis taču jāiztukšo. Un, ja slinkums ir aiziet līdz tualetei, kāpēc, lai neietaupītu laiku un piečurāt ielu vai aplaistīt kādu puķupodu, koku. Vai arī iemīzt plastmasas pudelē, kuru pēc tam ar vēzienu iesviest Mekongas upē (biju aculieciniece), kura jau tā ir netīra un drazas tur pietiek. Kad konkrētajam deģenerātam norādīju, ka viņš ir idiots, šis tikai prata stulbi smaidīt.
Un te tiešām smird pēc urīna, tāpēc ievadā tāds akcents. Dažas mazākas ielas ir tik netīras, ka paliek žēl savu apavu. Katru dienu pēc pastaigas, skaloju savu apavu zoles. Tirgus zonā vispār būtu karantīna jāieslēdz. Produkti tiek griezti turpat uz zemes, skalots ar netīru ūdeni, tirgota mušām aplipusi gaļa.
Pilsēta, kura tagad paliks manā apmeklējamo vietu saraksta apakšgalā tieši šīs smakas un netīrības dēļ. Karstums un bezvējš noteikti arī nepalīdz, taču palīdzētu, ja vīrieši nenokārtotos turpat, kur citi staigā.
Mūsu uzturēšanās laikā Royal Palace / Karaliskās pils parkā tika rīkotas grandiozas svinības ar bērnu priekšnesumiem, gaismu efektiem, rotājumiem un nakts salūtu, kuru varēja redzēt arī no mūsu hosteļa balkona.
Par godu šim pasākumam galvenā iela pa kuru ieradās karalis bija kā izlaizīta. Pārējās gan ne, jo karalis taču tās neredzēs, nav vērts censties. Nākamajā dienā bija patīkami iziet uz tik satīrītas ielas.
Mēs daudz laika pavadījām gulšņājot numuriņā pie kondicioniera, jo tveice brīžiem neizturama. Tik, cik izlīdām kaut ko apēst, uzdzert ledus tēju un līdz vakaram sēdējām iekšā. Ievērojamas apskates vietas, kāda, piemēram, ir Angkor Wat pie Siem Reap, te nav. Dažādi mazāki tempļi ir, izkaisīti pa pilsētu. Atklāti sakot, mēs bijām laimīgi, kad pienāca laiks doties uz lidostu. Lidostā bijām 4h agrāk.
Par Kambodžu palika neskaidrība, neizpratne...
Negaidījām, ka ēdieniem būs tik augstas cenas (kopumā nav jau augstas, taču vērtējām dzīves līmeni un valsts attīstību, no kā spriedām par uzpūstajām cenām. Tūrists jau miljonārs, tas jau maksās vienalga cik. Muļķības!); priecēja alus cena; piegriezās netīrība; tiešām patika vietējo viesmīlība, draudzīgums un vienkāršums. Ar valodas prasmēm arī nav traki - angliski saprot pietiekamā līmenī, lai pieņemtu pasūtījumu vai sniegtu norādes, ja esi apmaldījies. Ēdiens neizcēlās uz citu valstu fona, taču naktsmītnēm te nav ne vainas, un cenas tām zemas. Šķiet, ka man priekš sevis te jāliek tāda kā daudzpunkte … kur savas emocijas vēl jāsakārto pa plauktiņiem.
VAIRĀK FOTO UN VIDEO SADAĻĀ.
*Nākamais stāsts un ceļojuma beigu pietura - Japāna, uzlecošās saules zeme.
