Malaizija: Kad tūrisms vēl snauž

Kad no Indonēzijas veiksmīgi aizbēgts, raugāmies ar jaunām cerībām uz kaimiņvalsti - Malaiziju. Ceļojumam atvēlētas vien 12 dienas marta sākumā. Galvenais mērķis bija laiska atpūta ar minimālām ekskursijām. Cik daudz no tā saņēmām, par to tālāk…

Lai gan Malaizija ir paliela, 5x lielāka par Latviju, kā šī ceļojuma apskatāmo teritoriju izvēlējāmies rietumu daļu, kas atrodas uz pussalas un robežojas ar Taizemi. Par šo galu vismaz vairāk bija dzirdēts, laikam jau arī populārāks tūristu vidū. Arīdzan te mazāks risks dabūt Malārijas slimību, salīdzinot ar austrumu Malaiziju. Lai gan piedzīvota veiksmīga pieredze Indonēzijā, kur bez lielām vēdera problēmām un citām kaitēm izceļojām 10 dienas, es joprojām uz slimību iespējamību skatos piesardzīgi, varbūt brīžiem pat paranoiski.

Nedaudz par Malaiziju

Tātad jau minēju, ka teritorija ir piecas reizes lielāka par Latvijas, taču iedzīvotāju te ir veselas 15x vairāk. Tikai puse no iedzīvotājiem ir malajieši, pārējo pusi veido ķīnieši + indieši + citi iebraucēji. 

Lielākā daļa iedzīvotāju šeit ir musulmaņi, taču tādu glūnēšanu virsū, kādu piedzīvojām Indonēzijā, Javas salā, nebija. Mierīgi staigājām īsos šortos un vieglā krekliņā. Naudas vienība ir Malaizijas ringits (MR), kur 1 RM = 0,22 Euro. Valsts ir attīstīta, it sevišķi lielākas pilsētas. Dabas resursi, kas Malaizijai ienes lielāko naudu ir koki, kurus cērt un eksportē, nafta un dabas gāze. 2/3 no sauszemes klāj tropiskie lietus meži, kas patvērumu sniedz vairākiem simtiem putnu, zīdītāju un rāpuļu sugām. Šeit atrodas 20% dzīvnieku sugas no visas pasaules. Arī sugu daudzveidība ir Malaizijas ūdeņos - koraļļi un zivis. Taču pastāv lieli draudi daudzu sugu drīzai iznīcībai, jo meži tiek izcirsti pārāk lielos apjomos un ātrumos. Koki tiek izcirsti 3x vairāk, kā tie tiek iestādīti no jauna. Viens no lielākajiem iemesliem lietus mežu izciršanai ir palmu eļļa, kuru iegūst no speciālām palmām (izcērtot lietus mežus, to vietā sastāda šīs ātri augošās palmas). Malaizija šobrīd ir 2. lielākā palmu eļļas eksportētāja, piekāpjoties Indonēzijai, kura šobrīd ir pārliecinošs līderis (ne labā nozīmē). Palmu eļļa šobrīd aizvieto gandrīz jebkuru citu augu eļļu, diemžēl tam ir skarba cena. Palmu eļļas ieguvei ir daudz mīnusu - ne tikai tiek izcirsti tropu meži un apdraudētas dzīvnieku sugas (piemēram: orangutāni un Sumatras tīģeri), bet arī palielinās gāzu emisijas, kas veido "siltumnīcas efektu", kā dēļ uzsilt mūsu planēta. Mēs personīgi pētām veikalos iegādājamās pārtikas paku saturus un izvairāmies no palmu eļļas.

Galvaspilsēta ir Kuala Lumpura (KL), kuru izņēmuma kārtā neapmeklējām pirmajā brauciena reizē, bet gan atvēlējām 3 dienas tās apskatei aprīļa pirmajā pusē pirms izlidošanas uz Japānu. Tā vienkārši sanāca lētāk, kas mums bija svarīgi, jo trakais ceļojums pa Āziju vien aizņēma 2 mēnešus, kur vēl 1 mēnesi apbraucām Austrālijas neredzētās teritorijas. Apraksts par KL ir ieraksta beigās.

Pirmā īsā pieturvieta mums bija Johor Bahru pilsētā, kura robežojas ar Singapūru. Ierakstā par vizīti Singapūrā minēju, ka Johor Bahru izmantojām tikai kā bāzes vietiņu, lai dotos apskatīt kaimiņzemi. Pašas pilsētas apskatei laiku neatvēlējām. Tā kā laiks Malaizijas apskatei mums bija limitēts uz 12 dienām, veicām žiglu pārlidojumu no Singapūras uz Langkavi (Langkawi) salu, kur iekārtojāmies uz 5 dienām.

Langkawi

Langkawi ir salu arhipelāgs, kas sastāv no 99 mazām saliņām. Lielāko no salām, kur bijām mēs vietējie dēvē par Pulau Langkawi (no malajiešu valodas “Tropiskā paradīze”). Viss arhipelāgs atrodas Malaizijas dienvidos, teju robežojas ar Taizemes teritoriju. Apdzīvotās salas (tikai pāris) ir lielisks galamērķis, lai gulētu pie pludmalēm. Salas teritorija ir 135x mazāka par Latviju, iedzīvotāju 21x mazāk. Ja noīrē motorolleri, ko mēs arī izdarījām, to var apbraukt riņķī dažu stundu laikā. Labs veids, kā atrast klusas un mazāk apmeklētas pludmales. Un piemēram uzdurties kādam varānam, kurš lēni un smagnēji slāj pa smiltīm.

Interesants fakts par šo salu, ka tā esot duty-free sala, respektīvi, preces ir bez nodokļa - tātad lētāk. Alus te tiešām lētāks kā citviet, dzirdēts, ka uz šejieni arī braucot tikai lētā alus vien. Simbols ir ērglis, kuru arī var sastapt lidināmies salas debesīs.

Temperatūra uz salas visu gadu ir robežās no 22 līdz 32 grādiem. Taču ar tūristiem pieblīvētākie mēneši ir no decembra līdz janvārim, kad visiem gribas sasildīties svētku laikā, un no jūnija līdz augustam, kad te vismazāk nokrišņu. Mums kārtējo reizi iekrita laba plānošanas taktika - dodamies marta sākumā, kas teorētiski skaitās viens no lietainākajiem mēnešiem - tātad kārtīga NESEZONA. Kas bija arī manāms uz ielām, jo eiropiešu pamaz. Taču no lietus ne miņas visas 12 dienas, ko pavadām valstī.

Pirmo dienu ielidojot, devāmies uz Kuah reģionu, kur pārlaidām nakti, taču ātri sapratām, ka no pludmalēm tur īsti nav nekā, tāpēc pēc vietējo norādījumiem devāmies uz tā teikt labāko Langkawi pludmali - Cenang beach. Un laba nudien. Smiltis smalkas un vieglas, ūdens rāms kā baseinā un gana dzidrs, ka prieks acīm. Jāsaka uzreiz, ka sērfotājiem šī sala viļņu ķeršanai nebūs īstā, jo lielākoties visās pludmalēs ūdens ir mierīgs. Bet peldēšanai lielisks.

Te paliekam atlikušās 4 dienas, 5min gājienā no ūdens. Tikai pašā Cenang reģionā nav ko redzēt, jo tas ir, iespējams, tūristiskākais no visiem - suvenīru bodītes un restorāni ārzemniekiem.

Ja salīdzina pludmales ar Bali esošajām, Langkawi pludmales kopumā nav tik piebāztas (ar to es domāju daudzos bāriņus, tūristu suvenīru veikaliņus un citas bodītes). Es teiktu - laba atpūta ģimenei ar bērniem, taču šis tas ir arī izklaidei.

Sala ir skaista, zaļa un kalnaina, kas piešķir lielisku kontrastu lēzenajam horizontam ūdeņos. Pa lielam, manuprāt, Langkawi vislabāk atpūtīsies tieši pludmalēs - gulēt smiltiņās un iet “atveldzēties” patīkami siltajā ūdenī. Un sūkt iekšā aliņu, vai arī kokosriekstu ūdeni. Vienas dienas braucienā ar rolleri mēs veicām riņķi apkārt salai, redzējām vairākas skaistas pludmales, dažas gandrīz tukšas, bet vienlīdz skaistas ar populārākajām. Mērkaķi un kokospalmas arī daudz.

Pāris lietas ar ko aizpildīt dienu

Dažādi tempļi un skulptūras pa visu salu. Ieeja lielākoties bez maksas.

Trošu vagoniņš

Ieejas maksa: 45 RM

Tiem, kuriem ir vēlēšanās atpūsties no pludmalēm un ielīst dziļāk sauszemē, var izbraukt ar trošu vagoniņu, no kura 708m augstumā paveras skats pāri kalniem un ūdeņiem. Arī mēs ieplānojām to kā vienu no apskates vietām, taču drīz vien pārdomājām, kad pie biļešu tirdzniecības vietas mums pateica, ka ir izveidojusies dzīvā rinda, kura būs jāizstāv aptuveni 2h. Kad ārā ir virs 30 grādiem, pienācīgas nojumes atvēsināties arī nav, nolēmām šim pasākumam viegli uzmest. Tā vietā pavizinājāmies pa mežiem un līkumainajiem ceļiem, kuri starp citu ir ļoti labā stāvoklī. Un satiksme arī nav liela. Vietējie brauc diez gan prātīgi un respektē viens otru, ko nevarēja teikt par pieredzēto Indonēzijā. Kā diena pret nakti…

Nakts tirgi

Ieejas maksa: nav

Nakts tirgi lielākoties nenotiek pašā tūrisma epicentrā, bet nedaudz nostāk, uz kādas blakus ielas. Tie notiek ik dienas dažādās vietās. Pēc pl.17:00, kad vietējie mājražotāji, tirgotāji uzceļ savas būdiņas, vietējie un tūristi dodas labumu meklējumos. Te atradīsies viss: ēdiens, apģērbs, rotaslietas, suvenīri un pat viltotas sieviešu rokassomiņas. Uz vienu nejauši trāpījāmies arī mēs, kad vizinājāmies pa Cenang reģionu. Jāsaka, ka izmērs ir iespaidīgs. Mēs apstaigājām tikai tur, kur tirgoja ēdienu. Pa lētām naudiņām, sākot no 2 RM var nobaudīt malaiziešu kulinārās izvirtības. Tomēr šķita, ka augļi gan nedaudz dārgāki, kā citās augļu bodēs, kuras atvērtas dienas laikā. Pašsaprotami, jo tomēr lielākā daļa tirgus apmeklētāju bija tūristi. 

Brauciens ar laivu pa mangrovju audzēm

Cena: 150 RM/stundā

Vēl viena lieta, kura bija mūsu sarakstā no darāmajām lietām Langkawi, bija brauciens pa aizaugušu upi ar laivu. 1h braucienā ir arī daži apskates objekti kā sikspārņu ala, zivju ferma un ērgļu barošana. Ilgākam braucienam ir vairākas atrakcijas. Lai gan piebraucām pie laivu atiešanas vietas, kaut kā vēlēšanās doties jau bija pārgājusi. Mēs jau laikam bijām nedaudz paguruši no skrējiena Indonēzijā, visu skatoties un kaut kur nemitīgi braucot, ka beigu beigās nolēmām ļaut sev atpūsties un atvilkt elpu. Karstums arī bija pie vainas.

Uz salas kopumā nav pārāk daudz unikālu apskates vietu, uz kuru rāvāmies visām varītēm, tāpēc sev neko nepārmetot, vairākus punktus no saraksta izsvītrojām. Jo kā nekā 15 mēnešus bijām nodzīvojuši skaistajā zemē saukta par Jaunzēlandi, kura mūs izlutinājusi ar saviem dabas skatiem, tāpēc te bija tikai skaisti, ne pārsteidzoši. Iespējams, ka mūs pārsteigt un ieintriģēt paliek arvien grūtāk līdz ar katru valsti, kuru apskatām. 

Tomēr neiesaku visas brīvdienas nosēdēt pludmalēs vien, motorollera noma ir lieliska doma un pat ieteicama. Esošie džungļi, kas plešas gar ceļiem, no kuriem ik pa brīdim izlaužas jūras atspulgs, ir foršs piedzīvojums, un rodas sajūta, ka esi daudz apskatījis. Tā saucas brīvība, kad dodies tur, kur vēlies. Motorollera noma uz diennakti ir ap 30 RM, jo ilgāk ņem, jo lielāku atlaidi var sarunāt. Ķiveres gan ir obligāta prasība.

Kultūras dīvainības

Tikai jau no paša sākuma mūs pārsteidza vietējo neviesmīlība. Sākot no taksista, kurš, bubinādams zem deguna, aizveda līdz hostelim, līdz teju katram viesmīlim, kuri bez smaida un sveicināšanās pasniedza ēdienkartes. Jo ēdām mēs ārā, kā īstiem ceļotājiem pienākas, gatavošanas mākslu jau esam piemirsuši. Salīdzinot ar apkalpošanas kultūru Indonēzijā, jāsaka, ka tūrisma pārstāvjiem uz Langkawi salas pieklājība, smaids sejā nedaudz piekliboja vai nebija vispār. Visas 5 dienas likās, ka pasaules gals tuvojas, ka visi ir drūmi un neapmierināti, kad kāds ienāk viņu bodītē. Indonēzijā, vienā no pārbraucieniem sapazināmies ar malaizieti, kurai pēc vizītes Langkawi jautāju - kas vainas malajiešiem? Izrādās, ka vainai nebūtu jābūt, jo malajieši kopumā esot viesmīlīga un draudzīga tauta, taču viņa atzina, ka viņiem neesot pieņemts sveicināt svešiniekus, arī atvadīties ne. Dīvaini gan, ja tu esi izvēlējies strādāt tūrisma sfērā. Vismaz labi zināt, ka tie nebijām mēs, kāpēc neviens negrib sveicināties. Nez, varbūt es tagad pārspīlēju.

Tā pēc pirmajiem saules apdegumiem, pārceļamies uz nākamo salu - Penang. Lai ceļojumam piešķirtu nedaudz citu nokrāsu, šoreiz izmantojam prāmja pakalpojumus, kur no salas uz salu transfērs ilgst 3h, un samaksājām 70 RM katrs. Var protams braukt arī pa sauszemi ar autobusiem, taču Indonēzijas trakie pārbraucieni atstāja zināmu satraukumu. Un šoreiz sauszemes ceļa posmā mūsu apskatāmo lietu sarakstā nebija neviens punkts. Vismaz kaut kur veicām vieglu izvēli, ko nevarēja teikt par ēstuvju izvēlēšanos ik dienas visām ēdienreizēm. Lēmumi un izvēles, smaga dzīve...

Penang sala

Visvairāk apdzīvotā Malaizijas sala, te dzīvo gandrīz tik pat daudz cilvēku kā visā Latvijā > 1,778,200. Sala tiek dēvēta par izēšanās paradīzi Malaizijā. Vieta, kur doties nogaršot vis kaut ko. Mēs likām lielas cerības, jo ēdiens Langkawi mūs nepārsteidza nedz ar lielu izvēli, nedz daudzveidību vai oriģinalitāti. Taču attiecībā pret nesen apmeklēto Indonēziju, kur mūsuprāt neviens ēdiens nebija pārāk gards, tad Malaizijai tomēr plus punktiņš pienāksies, jo bija arī svaigas lietas. Cik tad tos ceptos un taukainos rīsus var ēst.

Pēc attēlā redzamā ēdiena man sāpēja puncītis. Šis uz ielas ņemts pa 5RM. Eļļainas nūdeles ar piedevām.

Arī Penang nav liela, 63x mazāka par Latviju. Salu var apbraukt vienā dienā, taču viss, kas tūristam varētu šķist interesants atrodas vienas salas pusē - austrumu piekrastē. Sala ir savienota ar sauszemi ar diviem tiltiem, kuri ir maksas, ja brauc virzienā uz salu. Prom no tās var doties bez maksas.

Galvaspilsēta Džordžtauna (George Town)

Otra apdzīvotākā pilsēta Malaizijā. Tā atrodas ļoti izdevīgā vietā - pie pašas ostas. Te dzīvo 70% Penang salas iedzīvotāju (~708,127). Tās dibinātāji ir briti, tāpēc liela daļa arhitektūras te atgādinās Lielbritānijā esošo.

Teritorijai attīstoties sāka ieplūst liels skaits imigrantu, lielākoties no Ķīnas un Indijas. Arī šo valstu kultūras mantojums redzams arhitektūrā un kopējā kultūras pienesumā. China Town te plaukst un zeļ. Kopumā ir vērojama kultūru daudzveidība ne tikai pilsētas ainavā, bet arī cilvēku sejās.

Pilsēta interesanta, ar daudz mākslinieciskiem elementiem, sienu gleznojumiem, radošiem risinājumiem.

Tā atkal ir tik maza, ka tās apskatei nepieciešama vien pilna diena. Mūsu hostelis atradās ļoti tuvu vēsturiskajam centram. Bieži sanāca apciemot ķīniešu kvartālus. Manuprāt, šeit īsti nav jēgas plānot konkrētus apskates objektus, jo tik daudzi piesaista uzmanību, un, ja pilsētā pavada vismaz 3 dienas, tad interesantākajām vietām noteikti paiesi garām vismaz divas reizes.

Novērojām, ka lielākā dzīvība te ir vakaros, kad ārā kļūst nedaudz vēsāks. Vietējie izlien no saviem mitekļiem, lai uzceltu pārvietojamās ielas virtuvītes un uzsāktu nakts tirgošanos. Lielākoties tās ir tikai ēstuves. Arī daudzas kafejnīcas un ēstuves, ko viņi paši dēvē par restorāniem, veras pievakarē. Godīgi sakot, arī mums gribējās pa dienu slēpties istabiņā ar kondicionieri, lai vakarā justos kā cilvēki, izejot ārā.

Lielā vilšanās te bija, kad konstatējām, ka Džordžtaunā nav nevienas peldvietas, atrodas kā nekā pie ūdens. Pēc vietējo ieteikumiem, nolemjam 2 dienas pārnakšņot tuvumā kādai pludmalei. Nevis kurai katrai, bet gribējās pie labākās. Ieteica doties uz Batu Feringghi, kur esot plaša pludmale ar gaišām smiltīm. Mēs tad nu lecam sabiedriskajā transportā pa dažām kapeikām, un pēc stundas bijām klāt (nevis, ka tālu, bet satiksme bremzīga). Mantas noliekam numuriņos un laižam skatīties, kur tā apsolītā pludmale. 5min gājiens un pludmale sasniegta, taču tur ūdenī cīnās ūdensmoči, no peldētājiem ne miņas. Vien pāris dvēseles, kas sauļo bālo ādu. Nedaudz paejot pa tām gaišajām smiltīm (vismaz par to nebija melots), pavērās visai bēdīgs skats, kad turpat, kur cilvēki sauļojās, ūdenī ietek melns kanalizācijas ūdens, kas ūdeni iekrāso pelēku un sasmirdina arī. Tādas ietekas bija vairākas, un vēlme peldēties šajā pludmalē ātri vien pārgāja. Liela, liela vilšanās. Pasauļoties mēs pasauļojāmies, taču ūdenim - Nē. Nevar zināt, ko tur var saķert. Pašā Batu Feringghi pilsētā īsti darīt nav ko kā tikai iepirkties suvenīru veikalos vai viltotu zīmolu bodītēs. Nesaprotu, kāpēc vietējie iesaka braukt uz šejieni, ja pludmale savienojas ar kanalizāciju.

Tūristu bodītēs daudz tika reklamēta netālu esoša pludmale Monkey Beach (jo tur pērtiķi mitinās), kurai piekļūt var vai nu ar laivu, vai ejot cauri džungļiem pa taku. Mēs nolēmām iet pastaigā, kas bija 4km turp, taču atpakaļ atbraucām ar laivu, jo karstums ātri piebeidza. Pēc brīžiem izaicinošas pastaigu trases, kur jārāpjas pāri nogāzušiem kokiem, pludmali sasniedzam bez traumām. Bet ak, vai! kārtējā piedrazotā pludmale, kur ūdens diži tīrāks par otru pludmali nebija (bet kanalizāciju ietekam neredzējām). Perimetru ap saviem dvielīšiem tīrījām paši. Te 3x nopeldējāmies, atvilkām elpu un vairāk enerģijas pludmaļu meklēšanai negribējām tērēt.

Pa 40RM ar laivu mūs atveda atpakaļ. Var sarunāt arī lētāk tur pašā pludmalē, mēs nezinādami, kas un kā, jau bijām vienojušies par šoferi pie takas ieejas. Viltnieki, mums galvu pierunāja. Pēc tam jau devāmies atpakaļ uz Džordžtaunu, kur viss, ko darījām, bija pastaigājāmies pilsētvidē. Diemžēl slavinātā Penangas daudzveidīgā virtuve mums šķita tāda pati kā Langkawi. Iespējams, ka nepieciešams sadraudzēties ar vietējo, lai viņš parāda labākās vietiņas un garšīgākos ēdienu veidus. Mēs vairāk balstījāmies uz bildītēm, jo tie nosaukumi nekādu skaidrību neieviesa. Viss izskatījās un izklausījās līdzīgi.

Malaizijas virtuve

Šeit ēdienos valda trīs lielas garšas: Malaizijas, Ķīnas un Indijas. Neatņemama sastāvdaļa loģiski, ka ir rīsi, atšķiras garšvielu maisījums un pievienotā gaļa vai dārzeņi. 

Viens no nacionālajiem ēdieniem, ko noprovējām bija Nasi Lamak. Tiešām labs, un porcija bija milzīga.

Čilī (gan pulverī, gan svaigā veidā), kokosrieksta produkti, sojas mērce un tofu siers, olas arī tiek izmantoti ļoti bieži. Olas, daudz olas! Bet, ja kādam ir alerģija pret kaut ko, tad būs ļoti jāuzmanās, lai tā lieta neiekļūtu tavā ēdienā. Jo viņi kopā jauc daudz ko, un uz pasniegšanu principā tikai uzsilda. Tas laikam raksturīgs vairākām Āzijas valstīm, ja ne visām. Es, piemēram, neēdu asus ēdienus, tāpēc vienmēr pasaku, lai man taisa neasu. Ok, piefiksē, bet, kad ēdiens atnācis nogaršošanai, čilī ir tik un tā... Lai nu kā, jārēķinās saņemt kaut ko tādu, ko varbūt nebiji iedomājies savā prātā. Te ir ārkārtīgi daudz jūras velšu restorāni, kas maksā arī diez gan. Tā nu visi sadomājušies, ka baigie jūras velšu Guru. Bet izvēle bieži vien nav izcila. 3 veidu zivis, garneles un krabji... Attēlā ielas bodīte, kur izvēlies, ko gribi, un ieliec katliņā uz 1 min nogatavoties.

Taču Malaizijas virtuve kaut kā nepaķēra, lai gan personīgi tā šķita par kripatiņu gardāka par Indonēzijas. Nav tik eļļains (izņemot ielas bodīšu ēdienus). Cenas ir tādas pašas kā Indonēzijā, kuras nav pārāk augstas. Augļu izvēle ir normāla, bet ne lieliska. Cenas tiem šķita neadekvāti augstas šim reģionam, bet kā dzirdēts no daudziem - visur Āzijā augļi esot padārgi. Daudz kas tiek arī importēts. Arbūzi šeit ir labi, arī ananāsi ēdami. Mango ļoti pat ēdami. Apelsīni paskābi. Jocīgos augļus, kā duriāns mēs neuzdrošinājāmies pamēģināt, jo šis ir smirdīgākais auglis, kāds redzēts un smaržots. Taču ir cilvēki, kas to ēd un pat jauc piena kokteiļos. Nedaudz dārgs arī. Izskatās, kā milzu dadzis. Un tā esamību var sajust pat no autobusa, kad nobrauc garām.

Durianam nedaudz līdzīgais Jackfruit arī ir šī reģiona auglis, kuru pagaršojām. Nedaudz atgādina meloni, tikai, kas zaudējusi sulīgumu. Nesmird! Man personīgi negaršoja, bet labi, ka iedeva par brīvu nogaršot, jo par tādu maksāt negribētos. Izmēros ir liels, no 10 - 25kg. Šie attēlā ir 13kg un 15kg.

Cenas ne ielas ēdieniem (ēdām nedaudz zolīdākās vietās, kur bija arī tualetes un kur rokas nomazgāt, taču ne gluži restorānos mūsu izpratnē) ir vidējas, ne lētais, ne dārgais gals...

Par pamatēdienu, kas ietver rīsus ar gaļu pēc tavas izvēles kādā mērcē (vai garnelēm) = 20 līdz 30RM

Grilēta zivs ir uz svara, 100g = 5 līdz 7RM. Mēs apēdām to zivi, kas Raivim attēlā rokās. Taču nabadzīti nedaudz pārgrilēja, atnāca melna.

Vietējās zupas = 15 - 22RM

Pankūkveidīga maize (saucās Roti) ar banānu = 2 - 5RM

Ūdens 1,5l = 3RM

Vietējais alus Tiger vai Chang (0,5l) = 8 - 10RM. Uz Langkawi pa 2 - 3 RM. Starpība liela!

Lai gan izteikti tradicionālos ēdienus mums reti sanāca ēst, jo vairāk vadījāmies pēc bildītēm ēdienkartē, nekā uz nosaukumiem. Tradicionālie ēdieni parasti izskatījās un izklausījās bīstami vēderam. Jāņem vērā, ka porcijas biežāk ir pamazas, toties pēc nedēļas jau pierod, vēders būs sarāvies izmērā. Man pietika, taču Raivim dažkārt prasījās pus porciju vairāk… Ielas ēdiens salīdzinājumā ar kafejnīcu ēdienu maksā par 2 - 4 RM mazāk.

Toties var dabūt daudz garšīgu sulu, auksto tēju un citādi atveldzējošus šķidrumus. Mūsu iecienītākais bija kokosriekstu dzēriens ar melnām želejas bumbiņām (man garšu atgādināja līdzīgi kā ūdenī uzbriedinātas rozīnes, kuras parasti ir kādā ķīselī) un saldējumu pa virsu. Cena 4 RM.

Piesardzībai

• Tāpat kā Indonēzjijā, arī Malaizijā ūdeni drīkst dzert tikai no pudelēm, no ledus savā glāzē arī šajā zemē izvairījos.

• Brīnumvārds “SUDĀ”, kuru mums iemācīja citi ceļotāji, lai atšūtos no uzbāzīgiem vietējiem Indonēzijā, var lietot arī šeit! Darbojas! Piemēram, ja kāds piedāvā masāžu, jūs atbildiet: “Sudā masāž!”, kas nozīmē, ka jums jau bija masāža. Viņi jūs liks mierā. Tas pats uz taksi, ēstuvēm un citviet.

• Kaulēties patīk arī te. Nesezona ir piemērotākais laiks izdevīgiem pirkumiem. Arī mums sākumā bija neērti nosist cenu, taču beigās bijām jau nekaunīgi. Jo nekaunīgi ir arī viņi. 

Higiēnas līmenis varbūt nedaudz ir labāks par Indonēzijas, taču ēst visu un visur gan neuzdrošinājāmies. Kad pāris reizes ēdām pieticīgās ēstuvītēs pa mazām naudiņām, šķita, ka manam vēderam tas bija izaicinājums. Labi, ka oglīte vēl bija. Arī te ielas un meži ir netīri, ka brīžiem acis gribas pievērt. Bet nav tik uzmācīgi vietējie ar saviem pakalpojumiem, kas ir labi.

Tad vēl daži dzīvo tādos namiņos.

Laikam priekš Malaizijas tomēr par īsu tas atvēlētais laiks mums bija. Pa sauszemi principā nesanāca pabraukāt, jo atvēlētais dienu skaits bija tik, cik varējām iebīdīt grafikā. Te noteikti ir daudz vairāk ko redzēt, šim braucienam mēs izvēlējāmies salu apskati un atpūtu ar minimālām skriešanām. Ja jautātu man, kuru salu izvēlēties labāk - Langkawi vai Penang, viennozīmīgi Langkawi! Tur ir tiešām ļoti skaisti, pludmales brīnišķīgas, kalni... Uz Penang iespējams, ka savu ceļojumu vairs neplānotu un nezinu vai ieteiktu citiem. Nedaudz garlaicīga likās.

Penangā ceļojumu noslēdzām ar ceļabiedreni no Latvijas, Zani, kurai atvaļinājums bija beidzies, bet mēs turpinājām savu ceļu uz nākamo valsti, Taizemi - tur plāns sastādīts uz nedaudz ilgāku laiku, 17 dienām.

papildināts aprīlī...

Kuala Lumpura dibināta 1857. gadā, šobrīd tā ir lielākā un apdzīvotākā pilsēta valstī. Tās teritorija ir 243 km2, kas ir gandrīz tik pat liela, kā visa Penang sala (tekstā zemāk) Malaizijas ziemeļos. Dzīvo ap 1,8 miljoniem, taču ar visiem blakus reģioniem ap 7,2 milj. Grūti pateikt, kurš te tūrists un kurš te dzīvo, jo sejas tik "krāsainas". Šķiet, ka šajā pilsētā nav tādas ne-sezonas. Tā ir ļoti piepildīta un drūzmaina. Ārā karsts, ap +35 katru dienu, svīsti kā traks, cilvēku daudz, ēku daudz, mašīnu arī daudz. Neliels smogs gaisā jūtams.

Kopumā sajūtas šeit ir fantastiskas, jo atlidojām no Kambodžas (par to stāsts kaut kad arī būs), kuras galvaspilsētā Phnom Penh nodzīvojām 3 dienas un ar to pietika. Tur smirdēja kā traks, un netīrs, ka acīm sāpīgi skatīties. Tāpēc Kuala Lumpura šķita kā civilizācijas virsotne, kur ielas kā mazgātas, ēkas lielākoties modernas, cilvēki nečurā uz ielām, nemaz nerunājot par mēslotu. Kontrastam ļoti veselīgi...

Ērtā un samērā lētā (no 1 līdz 6 MR vienā virzienā) braukšana ar sabiedrisko transportu (vilcieni pāri visiem ceļiem pa augšu) atvieglo tūristam pārvietošanos, jo tie ir ne tikai ātri un bieži kursē, tie pārklāj lielu pilsētas teritoriju. Arī no lidostas var atbraukt vien par 11 RM/personai ar autobusu. Tur tikai jāzina, kur kāpt, jo ir arī ātrvilciens, kas nāk pa tiešo uz KL centrālo staciju, taču maksā 55 RM, kas ir ļoti dārgi. Mēs, kā jau budžetnieki, vienmēr mēģinām atrast lētāko variantu.

Arī dzīvošanu KL atradām diez gan lēti (70 RM/naktī), kas ir zem vidējās cenas, taču labā lokācijā, vien 2 pieturas no populārākajām apskates vietām, tai skaitā biroja gigantiem Petronas Towers. Varētu arī aiziet ar kājām, taču vilciena biļete maksā tik maz, ka labāk tos 2 km pabraukt vēsā un kondicionētā telpā. Skats no vilciena arī labs...

Apskates vietas

KL pilsētas centrs (KLCC)

Ieejas maksa: nav

Dzīve pilsētā ir dārgāka salīdzinot ar citām vietām, kur būts, tomēr dzīves līmenis kopumā ir krietni augstāks. Taču tāpat kā visur citur, arī te, ja meklē, var atrast lētas ēstuves, kur samaksāsi ap 10 RM par ēdienreizi un arī naktsmītnes koju tipa viesnīcās ir daudz pieejamas. Tā teikt - visām gaumēm un maku biezumiem…

Brīva pastaiga pa centru, kur no visām pusēm ieskauj augstceltnes. Un neliels zaļš parks, kur paslēpties no saules, strūklaka un publiskais āra baseins (drīzāk bērniem). Un vēl daudz kas jauns nepārtraukti būvējas.

Ikoniskie pilsētas torņi Petronas Twin Tower

Ieejas maksa: 63,60RM, ja grib uzbraukt uz tuneli, kas savieno abus torņus. 

Skatījāmies un bildējāmies ar to tikai no ārpuses. Nu smuki!

Alas: Batu Caves

Ieeja maksa: nav. Nokļūšana ar sabiedrisko transportu, aptuveni 30min ārpus KL.

Jumta bārs uz Menara KH ēkas, no kura skats pāri pilsētas centram

Ieejas maksa: nav, bet bārā jānopērk dzēriens, kas sākas no 20 RM.

Bet KL ir vairāki varianti, kā to redzēt no augšas, atšķiras ieejas maksas.Pirmo reizi pa ilgiem laikiem nenoveicās ar laikapstākļiem, tiklīdz uzbraucām augšā uz bāru, sāka smidzināt lietus un mums stundu nācās uzgaidīt iekštelpās līdz lietus piles vairs nekrīt. Tikmēr sēdējām un dzērām dārgos (un ne pārāk garšīgos) kokteiļus ar skatu.

3 dienu laikā mēs neskrējām, lai apskatītu visas vietas, kas atrodas pilsētā un apkārt tai. Pāris interesantākās lietas redzētas, un ar to pietika, lai gan te ir daudz mošejas un vēsturiskas ēkas. Kopumā darīt te noteikti ir ko! Nākamreiz, kad te atbrauksim, noteikti brauksim skatīties džungļus.

Mums pilsētu laipni izrādīja malaiziete Aiša, ar kuru iepazināmies, ceļojot Indonēzijā.

VAIRĀK FOTO UN VIDEO SADAĻĀ.