2013. gada vasarā, kad radās plāns apceļot pasauli, viena no pirmajām valstīm, kur vēlējāmies aizbraukt bija Jaunzēlande. Taču, lai tur tiktu, ir nepieciešams gana daudz naudas, ne tikai biļetēm, bet arī iesākumam dzīvošanai. Tāpēc bija jārisina naudas jautājums, jo pašiem nekādu diži lielo iekrājumu nebija. Mūsu iekrājumi uz to brīdi bija 400 latu uz abiem, kas pat nepietiktu lidojumam uz Jaunzēlandi.
Tā kā Raivja labs draugs Māris, kurš arī no Kokneses, jau labu laiku dzīvo Somijā, caur viņu tiek sarunāts darbs govju fermā pie somu saimnieces. Somija bija īslaicīgs variants, kur braukt strādāt uz 2 mēnešiem, iekrāt pēc iespējas vairāk, un uz Ziemassvētkiem atbraukt atpakaļ uz Latviju, lai plānotu tālāk, pārpakotu čemodānus.
Rīga – Tampere
Biļetes iegādātas tikai mēnesi iepriekš, uz 4. oktobri. Lidojām uz Tamperes lidostu ar AirBaltic. Tampere atradās 300km attālumā no Oravikoski, mazs ciems, kur dzīvoja Māris. Tampere bija tuvākā lētākā lidosta. Biļetes vienā virzienā katram izmaksāja 70 eiro. Tuvāka vēl bija Kuopio, tikai 40km attālumā, taču 3x dārgāk. Labi, ka ir draugi kā Māris, kurš sagaidīja lidostā, jo ielidojām naktī. Sākumā braucām pie viņa padzīvot dažas dienas (kas beigās ievilkās nedaudz ilgāk kā plānots. Par to tekstā…).
Pirmais iespaids
Kas notiek apkārt, redzam tikai nākamajā dienā, jo visa nakts pavadīta ceļā. Skaidrs ir viens - esam nonākuši mazā ciemā, pārtikas veikala un benzīntanka nav, nemaz nerunājot par kādām izklaides vietām. Jā, protams, nebraucām izklaidēties, bet strādāt. Taču bijām ieplānojuši pāris dienas iejusties vidē un tad uzsākt darbu. Tā kā diži nav ko darīt uz vietas, jādodas uz tuvāko lielāko pilsētu Kuopio.
Apkārtne ļoti skaista, viss sakopts, ļoti mežains, teju it visur redzams ūdens (Somijā ir ļoti daudz ezeru). Pie ezeriem lieliski var atpūsties, pavadīt brīvo laiku, makšķerēt, bet, ja gribas vairāk sabiedrības, tad būs vien jādodas uz kādu tuvējo bāru. Lai atpūstos bārā vai kādā citā iestādē, kā mēs ieraduši Latvijā, būs nepieciešams krietni vairāk naudas.
Dārgāka ir ne tikai izklaide, bet arī ikdienā nepieciešamas lietas kā pārtikas produkti. Turklāt, lai iepirktos, bija jāplāno laicīgi, jo pārsvarā viss vērās ciet pl.18:00, reti, kas strādāja līdz 20:00. Tā kā rudenī satumsa diezgan ātri, ielas drīz vien bija tukšas, jo vietējie dodas atpūsties mājās ar ģimeni.
Nedaudz par Somu virtuvi, ja kādam interesē
Somiem ļoti populāra ir bufešu tipa ēstuves, kur samaksā 10eur un ēd cik gribi. Tādu atradīsiet katrā pilsētā vai arī benzīntankā. Spiežot pēc tā, ko piedāvā, var likties, ka somi ēd diez gan sātīgi. Uz šķīvja noteikti būs kāds cepts gaļas gabals, kartupelis un pa virsu mērce. Somu ikdienas ēdienreize neizpaliks arī bez iecienītas sastāvdaļas - cīsiņiem. Ja kāds atminas raidījumu „Gandrīz ideālas vakariņas”, kurās piedalījās vīrietis no Somijas (2013. gadā), tad viņš atzina, ka viens no viņa mīļākajiem ēdieniem ir cīsiņi. Tā tas laikam ir arī lielai daļai somu. Kopumā iespaids, ka somi daudz ēd pusfabrikātus un jau gatavus ēdienus, lai mājās tikai uzsildītu. Nezinu, vai tas ir slinkums gatavot, vai lai taupītu laiku. Veikalos meklējām, bet nekur neatradām tumšo rupjmaizi, biezpienu, kefīru.
Plānotais darbs
Darbs mazā privātā govju fermā pie somu saimnieces. Saimniecība atradās Leppavirtas reģionā, tikai ~30km no Māra ciemata. Pie viņas latvieši dodas strādāt jau no 90tiem. Tā kā saimniece kādu laiku bija palikusi viena pati ar visiem darbiem, un vēl savos 50 gados, pašai ar visu saimniecību bija grūti tikt galā.
Tomēr viss neritēja kā sarunāts. Ierodoties fermā, saimniece nāk klajā ar interesantu ziņu, ka viņai strādnieki vairs nav nepieciešami. Zinādama, ka mēs ieradīsimies, bet neko neziņoja līdz ierašanās brīdim. Esam Somijā, ko tālāk? Braukt atpakaļ, vai meklēt ko citu uz vietas? Ja nezini somu valodu, darbu atrast ļoti grūti. Mums kaut kas bija jāizdomā, jo esam aizbraukuši, mērķis ir, uz mājām braukt negribam.
Meklējām darbu sludinājumos, taču kā pārim darbu atrast neiespējami. Pats Māris strādāja būvniecībā, tāpēc ir iespēja pastrādāt arī Raivim. Es ar Māra draudzeni iejutāmies mājsaimnieču ādā - gatavojām brokastis un vakariņas puišiem. Beigu galā Raivis būvniecībā nostrādāja kādas 3 nedēļas, es tajā laikā cītīgi sūtīju e-pastus ar CV, bet tā arī bez panākumiem.
Un te pēkšņi zvans no tās pašas saimnieces. Laikam pārdomājusi, un palīgi tomēr nepieciešami. Loģiski, jo darāmais fermās nekad nebeidzas, un vienam ar visu tikt galā ir grūti. Nevilcinoties piekrītam strādāt, un nākamajā dienā esam klāt.
Dzīvošana saimnieces mājā, mājai blakus kūts, kā arī pirtiņa, kurā nopērties (īsts soms nav iedomājams bez pirts pie mājas). Blakus saimniecībai kupls egļu mežs, un protams ezers, jo Somijā tik daudz ezeru, ka teju pie katra īpašuma.
Raivis galvenokārt darīja kūts darbus. Ir 35 slaucamas govis un 30 jaunlopi, tie jāslauc, jābaro, jātīra kūts, jālabo, kas labojams. Praktiskais latvietis te visai labi iederējās. Es tikmēr tīrīju māju, kopu pagalmu, un darīju citus darbus, kas saimniecei ienāca prātā. Somijā maksā pa stundām, taču nav noteikta minimālā stundas likme. Nu kā vienosieties, tā saņemsi. Mums tīri labi patika šī sistēma, jo zinājām, ka būs jāstrādā 7 dienas nedēļā, vismaz 9, 10h dienā. Tas nozīmē, ka nauda nāks…
Fermā dzīve bija jautra, daudz kuriozu noticis. Pārsteidzoši bija tas, ka saimniece runāja latviešu valodā. Kā jau minēju, latvieši pie viņas brauc jau no 90tajiem, tāpēc viņa izveidojusi sev somu-latviešu vārdnīcu un iemācījusies tīri labi sarunāties. Mums gan tik labi negāja ar somu valodas mācīšanos. Varējām atcerēties tik vien kā Paldies – Kītos, Sniegs – Lumia, Piens – Maitō.
Kā paredzējām, strādājām bez brīvdienām, kopā sanāca tikai 52 dienas, nevis kā plānojām 3 mēnešus, jo 1 mēnesi Raivim bija darbs būvniecībā, es atpūtos. Bet sanāca iekrāt tik un tā. Bijām iemācījušies taupīgāk dzīvot. Kopumā esam gandarīti, taču skaidrs, ka govju fermā pagaidām atgriezties negribējās. Smaka ādā un matos turējās turpmākās 2 nedēļas, par spīti tam, ka gājām pirtī trīs reizes nedēļā. Darba drēbes protams tika izmestas.
Mājupceļā dodamies kopā ar Māri ar mašīnu. Ceļš līdz Koknesei bija 800km garš. No Oravikoski līdz Helsinkiem 400km, Helsinkos kāpjam uz prāmja līdz Tallinai, kas ir zem 100km, un atlikušie 300km mājup liekas kā nieks.
Bija laiks īsi pirms Ziemassvētkiem, tāpēc bijām ļoti saviļņoti atgriezties, jo Somijā svētku sajūta nebija noķerama. Nebija tā svētku drudža, kas valda Rīgas ielās, veikalos. Bet mums gribējās to burzmu. Ir lieliska sajūta svētkos būt mājās, sajūta, ka viss ir lieliski, beidzot ir tāda pelnīta atpūta. Nu tik atpūtīsimies līdz Jaunajam gadam.
Zinājām, ka pieteikšanās Jaunzēlandei būs tikai 2014. gada martā, bet līdz martam vēl divi mēneši. Jādomā, kā aizpildīt laiku. Tikmēr svētku iespaidā rodas ideja vasaras mēnešos braukt uz Grieķiju, strādāt tūrisma jomā. Grieķijā neesam bijuši, daudz kas dzirdēts, bet laikam visvairāk vilināja tā tveice, jo cik tad mums tas karstums Latvijā parādās. Pēc Somijas bijām nosaluši, tagad laiks uzsilt. Sākām plānot, kā galamērķis izvēlēta sala Zakintosa (par to citā ierakstā), biļetes iegādātas uz maija sākumu, jo, cik lasījām, tad sākas aktīvā tūrisma sezona, kad visiem būs vajadzīgi darbinieki. Skan vilinoši!
Garos vilcienos plāns top tuvākajam gadam. Martā piesakāmies vīzai uz Jaunzēlandi, vasaru pavadām Grieķijā, rudenī braucam uz Jaunzēlandi, jo tur būs pavasaris. Izmuksim no ziemas.
Bet klāt jau bija februāra beigas, mēs vēl laiski dzīvojam Koknesē. Atpūta mājās mums ievilkās ilgāk kā paredzēts. Taču nebija tā, ka neko nedarījām, lai pilnveidotu ceļošanas plānu. Lai mūsu atpūta neieilgtu uz visiem 4 mēnešiem, vēl pirms Grieķijas izplānojām mēnesi pavadīt Itālijā. Kurš gan nevēlētos mēnesi padzīvot Itālijā? Mēs noteikti vēlējāmies. Tātad pēc pieteikšanās vīzai uz Jaunzēlandi martā laižam uz Itāliju! Par to sīkāk nākamajā ierakstā. Lidojam tālāk...
Laikam nesanāca tik īsi, kā vēlējos.
Paldies par tavu laiku!
