Taizeme: No dienvidu jūras līdz ziemeļu mežiem

Trešā pietura DA Āzijā, no kuras gaidījām kaut ko, īsti nezinot, ko. Taču gribējām saprast, kāpēc uz turieni brauc tik daudz tūristu un tik daudziem tur arī patīk. Nojautām, ka atšķirība starp Indonēziju un Malaiziju būs, tikai kurā virzienā un cik lielā mērā. Taizemei ieplānojām 17 dienas, lai mūs pārsteigtu, mums iepatiktos un vēl atstātu kaut kādu pēcgaršu. Kļūstam izlepuši…

Atšķirībā no Indonēzijas un Malaizijas, kur vīzas latviešiem nav nepieciešamas, lai tiktu uz Taizemi, vīza būs nepieciešama. Ir vairāku veidu vīzas dažādiem uzturēšanās periodiem, kas arī maksā citādāk. Vīza pie iebraukšanas valstī (15 dienas Latvijas pilsoņiem) maksā 1,000 Taizemes batus (THB) = 25 Eur. Tā kā mūsu plāni apskatīt Taizemi izstiepās uz 17 dienām, kur nekādīgi nevarējām un negribējām saspiest ceļošanas grafiku uz 15 dienām, pieteicāmies uz kārtīgu tūrista vīzu, kas derīga 2 mēnešus. Un to visu nokārtojām 2 mēnešus iepriekš, vēl būdami Austrālijā, Melburnā. Par šo vīzu samaksājām 45 Austrālijas dolārus = 30 Eur. Laicīgi nokārtojot formalitātes, nebija jāstāv rindās, un smaidīgi visiem gājām garām.

Atlidojām no Penang salas Malaizijā uz Krabi pilsētu. Šeit gribu piezīmēt, ka Āziju krustām šķērsām var ļoti lēti izlidot, ja laicīgi skatās un uzķer lieliskas AirAsia aviokompānijas akcijas, kur lidojumi sākas no 2$. Tādi piedāvājumi ir aptuveni ik pēc 4 mēnešiem.

Īsi par valsti

Ar budismu, kā galveno reliģiju, Taizeme jau mums sāka patikt vairāk kā Indonēzija vai Malaizija, kur vairāk valda islāms (tas tikai tā iemesla dēļ, ka sievietēm tur bieži jājūtas neērti, jo uz tevi skatās vai pat lūr). Cilvēku te daudz, gandrīz 68 milj, lai gan teritorija vien 8x lielāka par Latviju. Valūta ir Taizemes bats, kā jau augstāk minēju.

Lielākoties te ir silts visu laiku. Lietus sezona iezīmējas ar maiju, kas ilgst līdz novembrim. Mēs Taizemi apceļojam martā, tad laiks te ir lielisks visos galos. Paspējām uztrāpīt arī uz karstuma viļņiem, kad +40 grādos nezinājām, kur likties. Divu domu nav, ka kondicionieris istabā nepieciešams, lai būtu iespējams pagulēt bez pielipšanas pie palaga.

Taizemi apskatīt sākām no dienvidiem, kur turpinājām laisko ceļotāju dzīvi, kāda tā bija pie Malaizijas pludmalēm, tālāk dažādiem transporta līdzekļiem virzījāmies augšup, kur nedaudz aktīvāka apkārtnes izpēte, ekskursijas un citas tūristu lietas. 

Krabi apgabals

Kārtējā ceļojuma teritorija, kas sastāv no vairākām salām, no kurām jāizvēlas brīvdienu aizvadīšanai. Nu smaga tā ceļošana, tik daudz lēmumi, kas jāveic… Pašā Krabi pilsētā bijām tikai lidostā, no kuras ātri vien ar busiņu tikām uz Ao Nang, pilsētu līča krastā.

Ao Nang

Lai gan te pavadījām nieka vienu dienu, pilsēta iepatikās vien ar to, kādi skati paveras piekrastē. Pludmali ieskauj klintis, kas manās acīs ir perfekts savienojums. Pludmale tīra, smiltis arī labas, tikai ūdens nav dzidrākais, kāds redzēts, pie tam, ļoti sekls, jāiet kādi 200m, lai tiktu līdz viduklim un nebūtu jāpeld ar vēderu pa zemi. Taču, lai sauļotos, gulšņātu un vērotu skatus, šeit ir vērts atnākt… Ao Nang ir ļoti tūristiska vieta, visa aktivitāte galvenokārt koncentrēta ap pludmali. Sūkstēties par suvenīru bodīšu trūkumu te nevar, kā arī kafejnīcu (viņu izpratnē tie ir restorāni) izvēle ir liela. Martā laiks te labs, tāpēc darba atvaļinājumam šis reģions ir labs galamērķis. 

Ko Phi Phi Don (saukšu vienkārši par Phi Phi)

No Ao Nang ar prāmi tālāk devāmies uz, manuprāt, vienu no skaistākajām salām, kurā esam pabijuši - Phi Phi salu. 3h garais pārbrauciens sniedza vairākas iespējas lieliskiem kadriem. Prāmis izmaksāja 350 THB katram, taču var atrast lētāk uz vietas Ao Nang (ap 250 THB) - mēs, kā jau plānotāji, norezervējām visu internetā, par ko sanāca nedaudz pārmaksāt. Kļūda no mūsu puses…Ir pieejama ātrlaiva, taču tā krietni dārgāka, bet aizšaujas 45 min.

Krabi apgabalā ir daudz salu, kurām nosaukumā iekļauts Phi Phi, tāpēc zināt pilno nosaukumu laikam vajadzētu, lai saprastu, kurā laivā iekšā kāpt. Te pavadījām burvīgas 4 dienas, kuru laikā sauļojāmies, peldējāmies, iepirkāmies un devāmies laivu tūrē uz blakus salām, kuras mazākas. Vienvārdsakot - slinkojām, kas mums jau sācis padoties ļoti labi. 

Un vēl te ir ļoti daudz kaķu, Tie laikam svētie dzīvnieki, jo pie katra veikala vai kafejnīcas kāds mitinājās, dažviet pat vairāki. Tie nav klaiņojošie, bet ar saimniekiem. Arī viens ruds mincis ik vakaru apciemoja mūsu istabiņu. Ļoti uzstājīgi centās iekļūt arī iekšā, kamēr bijām atstājuši logu vaļā. Iesaucām par Muri. 

Lietas, kas man patīk par Phi Phi:

Super dzidrais ūdens, un silts kā vannā!

Skati ap pludmali. Tie paši kalni un pakalniņi, no kuriem acis grūti novērst.

Te nav automašīnu!!!! Tātad visur jāstaigā kājiņām, kas mums patīk. Atbraucot pēc Indonēzijas un Malaizijas, kur satiksme ir intensīva un visos virzienos, būt tādā vietā, kur nav nevienas mašīnas, šķita kā paradīze. Nav jāskatās pāri plecam, un vēl - jāelpo izplūdes gāzes. Te Raivis piestrādāja par kurjeru. Vecie talanti neizzūd! 

Lielākais bonuss, ka nav jāklausās, kā kāds tev nopakaļus kliedz virsū: “Taksi? Taksi?”. Murgos jau sāk rādīties tie uzbāzīgie taksisti! Vispār jau viņi ir kā sērga visā Āzijā.

Lietas, kuras var un vajag uzlabot/mainīt:

• Lai gan sala ir kā pastkartītes bilde, mazākas ielas te ir ļoti netīras. Līdzīga kā Indonēzijā. Malaizijā tomēr nedaudz vairāk satīrīts. Galvenās un lielākās ielas, kurās pārvietojas tūristi, ir savestas kārtībā ciešamā līmenī, taču, tiklīdz dodies pastaigā kaut kur nostāk, atkritumi ir kaudzēm. Šķiet, ka dažas pudeles zālē mētājušās gadus desmit.

• Phi Phi nedaudz atgādināja Grieķijas salu Zakintosu, kurā nodzīvojām un nostrādājām vairākus mēnešus 2014. gadā. Līdzinās tajā ziņā, ka ar tūrismu saistītos biznesos pārstāvji ir briti vai citi eiropieši. Pa lielam jau nav nekas pret eiropiešiem, taču nav īsti tā sajūta, lai tevi Taizemē apkalpo brits, vācietis vai francūzis, dodam priekšroku vietējiem, esot viņu zemē. Diemžēl šī parādība te ir izteikta, kas mums ne visai.

Ēdienkarte šeit jau mani vairāk iepriecināja, jo parādījās lielāka izvēle svaigiem ēdieniem, t.i. salātiem. Te vairs nebaidījos ēst svaigas lapas, no kā izvairījos Bali. Bet ūdeni gan te joprojām jādzer tikai un vienīgi no pudelēm. Vai biežāk alkohols jāuzdzer, dezinfekcijai. Nu cenas protams atbilstoši, kādas ir sastopamas uz jebkuras salas - augstākas kā uz sauszemes. Bildē redzams balītes atmosfēras nodrošinātājs, spainītis ar grādīgajiem, ej un izvēlies. Nākamajā rītā uz ielām varēja atpazīt tos cilvēkus, kuri šādi bija izklaidējušies. Acis nemelo...

Priecēja servisa līmenis kafejnīcās, arī tas, cik tīri galdiņi un piederumi. Arī dīvainas smakas gaisā nevirmoja. Laikam atkal jāatsaucas uz jauko Indonēziju, kur šīs lietas bija pretstatā.

Vienu pilnu dienu atvēlējām, lai dotos tūrē ar laivu (ar tradicionālo taizemiešu Long tail boat) uz vairākām pieturām ap Phi Phi.  Un paskat, paskat - kādi laivām iespaidīgi motori!

Mēs neesam lieli organizētu ekskursiju piekritēji, taču apsverot visus par un pret, vienai tūrei ļaujamies. Par pieturas punktiem tālāk…

Pērtiķu pludmale jeb Monkey Beach

Šī pludmale atrodas turpat uz Phi Phi salas, bet tur piekļūt var divos veidos: iet cauri džungļiem vairākas stundas, vai aizbraukt ar laivu. Mūsu laivu tūre mūs tur aizveda. 

Kā jau nosaukums atspoguļo, te pludmalē dzīvojās pērtiķi, kas ziņķārīgi izpēta visus tūristus - kuram, kas ēdams paķēries līdzi. Es no šiem spalvaiņiem cenšos izvairīties un nelīst pārāk tuvu, jo tie ir ne tikai neprognozējami savā uzvedībā, bet bieži vien pārnēsā trakumsērgu. Izskats ir maldīgs. 

Pludmale šeit arī skaista, labi kopta, ūdens silts un dzidrs. Tikai nezinu, vai laba doma atstāt savas mantas krastā, lai nopeldētos, jo pērtiķi pārmeklēs visu, kas nepieskatīts. Un arī nozags, ja kaut kas iepatiksies. Šeit pavadījām tikai 30min.

Ko Phi Phi Lee 

Galvenā pieturvieta, kuras dēļ tūres ir pilnas, ir šī sala ar slaveno līci Maya Bay, kur tika filmēta “The Beach” filma ar beidzot Oskaru ieguvušo Di Caprio.

Lai gan vietējie nav pārāk lielā sajūsmā par tūrisma attīstību uz salas, jo salai filmēšanās dēļ nācās nedaudz pārtapt par tādu, kāda tā oriģināli nebija. Proti, pie pludmales tika sastādītas palmas, lai skats atbilstu grāmatā sarakstītajam skatam. Kā arī vietējie saka, ka līdz ar tūristu pieaugumu, uz salas savairojušies atkritumi. Es personīgi neapgalvotu, ka tūristi ir tie nekārtīgākie, daudz redzēts, kā vietējie paši piemēslo savu zemīti, un svētu seju pēc tam apvaino iebraucējus.

Bet katrā ziņā pludmale tiešām skaista, tikai pārpildīta ar cilvēkiem. Te jābrauc no rīta, kad labākā saule un mazāk cilvēku, Mēs ieradāmies ap 13:00, kad pludmali lēnām pārklāja ēna no apkārt esošajām klintīm.

Ūdens kristāldzidrs, taču vēsāks kā Phi Phi. Te mums laiks bija 1h, lai sabildētos un nopeldētos.

Nedaudz pabraucot nost no Maya Bay, ir vēl pāris skaisti skati, ko nobildēt.

Pāris reizes mūsu laivu apstādināja, lai dotu iespēju papeldēt ar zivīm, jeb snorkelēšanas pauze. Inventārs tika nodrošināts, taču es ne reizi neuzdrošinājos ielīst iekšā - pārāk daudz zivju, kuras trinas gar kājām (laivas kapteinis speciāli meta ūdenī maizi, lai zivis sapulcētos baros tur, kur kāds peldās).

Bambusu sala jeb Bamboo Island

Šeit tika veikta īsa pietura snorkelēšanas entuziastiem. Uz pašas salas kāju nemaz nespērām, īsti neatceros, kāpēc, bet nu apskatījāmies no malas un skatījāmies kā citi peldās ar zivtiņām. Paplašināta apraksta šeit nebūs…

Moskītu sala jeb Moskito Island

Sākšu ar to, ka nekādu gigantisku moskītu šeit nav. Vispār pat mazu moskītu nav. Šeit mūs izlaida krastā uz 30 min, lai atveldzētos no karstuma. Pērtiķu nebija, taču daudz krastā izskalotu koraļļu, pa kuriem basām kājām nepaiesi, un izskalotas koku saknes, kuras turpat smiltiņās vāļājās. Pludmalei, kurā mūs izlaida, nebūtu ne vainas, ja tā tiktu sakārtota, jo par izkāpšanu uz visām šīm salām bija jāveic papildu maksājums klāt 200 THB/personai (vienu reizi), jo visas salas iekļautas Nacionālā parka teritorijā. Ja negribēja kāpt uz salas, varēja palikt laivā visu to laiku, un ietaupīt naudu. Loģiski, ka neviens tādu lēmumu nebija izvēlējies. Bildē pussabrukusi nojumīte, kas vien gaida spēcīgāku vilni, lai pilnībā iegultos ūdeņos.

Kopā tūre aizņēma 8 h, kuras šķita nedaudz izstieptas. Nākamreiz dotos tikai pusdienas tūrē, jo dažus punktus mūsuprāt varējām izlaist. Tūre katram izmaksāja 500 THB + tie 200 THB par uzkāpšanu uz salām. Nelielas uzkodas un ūdens arī bija.

Apkārt ir vēl daudz citas salas ar ne mazāk iespaidīgāk pludmalēm un skatiem, taču laika trūkuma dēļ ir jāizvēlas tikai pāris, jo visu nav iespējams uzspēt. Ja Maya Beach filmējās Leo, tad uz citas salas Phang-Nga tika uzņemta epizode James Bond filmai. To salu vietējie tad arī dēvē par James Bond salu. Arī ar tūristiem tad vieglāk saprasties. Tur nesanāca pabūt, taču internetā bildes skaistas. 

Phuket sala

Kad padzīvots uz Phi Phi un nedaudz redzēta apkārtne, ar nākamo prāmi no Phi Phi aizlaidām uz Puketas salu (Phuket). Daudzi ir teikuši, ka šeit nav vērts braukt, ļoti pārbāzts ar tūristiem (sevišķi krieviem un zviedriem), cenas arī uzkāpušas, bet nu skaista tā daba tik un tā. 

Gribējām pārliecināties paši, vai tiešām uz Puketu nav vērts doties. Internetā salasījāmies, kuras pludmales ir piebāztākās, tad uz tām nebraucām, bet norezervējām numuriņu netālu no klusākas pludmales ar brīnišķīgiem saulrietiem, un tūristu šajā laikā arī pamaz.

Un te var atrast tik eksotiskas pludmales, pa kurām pat ziloņi pastaigājas (pie pavadiņa).

Noīrējām motorolleri uz divām dienām. Ceļi te ir labi, šoferi pieklājīgi un prātīgi. Satiksmē mierīgi var iekļauties bez problēmām. Motoroleris noteikti ir labs veids kā pārvietoties pa salu, jo var piekļūt tādām vietām, uz kurām neved sabiedriskais.  

Tiem, kuri apgalvo, ka Puketā nav ko darīt, varu daļēji tomēr piekrist. Viss grozās tikai ap tūrismu, suvenīru veikalu ir vairāk kā vajag, ēdienkartes pilnas ar eiropiešu ēdieniem un visi skaisti runā angļu valodā (vai krievu, kuram gribās). Taču saprotu, kāpēc ik gadu te brauc tik daudz cilvēku - laikapstākļi ir ļoti labi, restorāniem liela izvēle, tas pats ar viesnīcām, sala ir attīstīta, vietējie pielāgojušies tūristu vēlmēm un vajadzībām, un apkārtne skaista. Pludmales arī daudz, ir kur izplesties. Servisa līmenis šeit ir ļoti labs, taču tas atspoguļojas arī cenās. Ja Indonēzijā un Malaizijā vidēji par porciju maksājām līdz 2 Eur, tad šeit tas bija no 3 Eur līdz 4 Eur. Sīkākā cenu sadalījumā pa kategorijām neizplūdīšu. Tūrisms te ienes milzīgu naudu, ko var redzēt privātmāju pagalmos, jo gandrīz katram ir džips, ja ne divi.

Taču, lai vēlreiz šeit brauktu un pavadītu 4 dienas, es noteikti padomātu divreiz. Ja nu vienīgi uz pilnīgi noslēgtu pludmali, kur ir viena vai divas mājiņas apkārt.

Cilvēku šeit ir krietni par daudz manām brīvdienām - jo mazāk, jo labāk jūtos. Man šķiet, ka Phuketai brīvdienu izvēlē nebūtu jādod priekšroka, jo Taizemē ir miljons citu vietu, kuras ir skaistākas un dabiskākas kā šī. Ja tas ir tas, kas interesē jums.

Kad daļiņa no Puketas apskatīta, ķeram lidmašīnu uz galvaspilsētu Bangkoku. Gribu pieminēt, par ko mēs pirms prombraukšanas sašokējāmies - Puketā vienīgais veids, kā nokļūt līdz lidostai ir takša pakalpojumi, kuru cenrādis ir kā Eiropā. Par 15km braucienu mums paprasīja ap 20 Eur. Laikam taksisti te ir sabiedrības krējums (vismaz labi, ka šie tev nepiesienas un neuzsauc, lai tu tikai ar viņiem brauktu).

Bangkoka

Lidojums uz šejieni ir ātrs un viegls. Palikām 3 naktis Bangkokas vecajā pilsētas daļā, 5 min gājienā no piekrastes, kur ērti izmantot ūdens taksi. Rajons man patika, jo te nav tik daudz debesskrāpju, bet gan vecas ēkas ar savu raksturiņu. Daudz mazu ēstuvju, galdiņi izvietoti turpat uz ietvēm, un kuros pārsvarā strādā tikai vietējie, bieži vien visa ģimene. Tas ir tas, ko mums patika redzēt un piedzīvot, ka tevi apkalpo vietējās izcelsmes cilvēks, un, kad sazināšanās notiek daļēji bakstot ēdienkarti, mājot ar galvu un vien pāris vārdi angliski. Tādas vietas vēl eksistē, nav daudz, bet ir atrodamas.

Bangkoka ir milzīga, tā ir visapdzīvotākā pilsēta visā Taizemē. Pilsētas teritorijā vien dzīvo vairāk kā 8 milj, un tās apkārtnē vairāk kā 14 milj, kas ir 22% no visas valsts. Ja cilvēku tik daudz, tad arī aktivitāte ir nemitīga. Diena vai nakts, ielas ir pilnas ar cilvēkiem un mašīnām. Izsalcis te nepaliksi, jo izvēle atradīsies pat izlepušākajiem. Ēdieniem cenas arī ļoti dažādas, katram pa maciņam. Mēs spējām atrast vietas, kur par porciju maksājām ap 1,5 Eur (vietējie ēdieni), bet ir kafejnīcas, kur par zupas šķīvi nāksies šķirties arī no 5 Eur vai vairāk. Eiropiešu restorāni tie dārgākie un glaunākie. Kā jau minēju - katra vēlmēm un iespējām. 

Redzēt te ir ļoti daudz ko, jo pilsēta sāka attīstīties jau 15. gs. Mēs te pārvietojāmies divos veidos: ar kājām un ar laivām.

 Šķita, ka katrā šķērsielā, kur ieej, ir kāds neliels templis vai apskates vieta. Te laikam nav jēgas plānot apskates objektus, jo daudz kam var uzdurties vienkārši pastaigājoties. Tā lielākoties arī darījām, ieplānojot vien pāris konkrētas vietas, kuras iesaka nepalaist garām.

Grand Palace (Taizemiešiem zināms kā Phra Borom Maha Ratcha Wang)

Ieejas maksa: 500 THB

Viena no centrālajām apskates vietām ne tikai Bangkokā, bet arī visā valstī. Vairāku celtņu komplekss, kas atrodas pilsētas centrā, izstaigājams ne mazāk kā 1h. Jāņem vērā, ka te ir strikta ģērbšanās etiķete, gan sievietēm, gan vīriešiem kājām jābūt nosegtām, kā arī plecu daļai. 

Te es gāju vienatnē, jo Raivis bija izdomājis, ka priekš 500 THB viņš ir redzējis gana daudz tempļu šajā ceļojumā jau citās zemēs, tāpēc deva man brīvsoli, lai eju un maldos starp tiem tempļiem, Buda statujām un torņiem. 

Ieejot iekšā, skats ir žilbinošs vārda tiešā nozīmē - tik daudz tempļus un statujas ar spīguļiem vienuviet vēl nebiju redzējusi. Saulei atstarojoties, brīžiem pat acis jāsamiedz. Krāšņi, spoži un tik dažādi tempļi viens pie otra, ka grūti saprast, pie kā lai apstājas. Man, kā sliktam orientieristam, pagrūti bija atrast, kurā virzienā jāiet, jo daudz dažādu eju, tempļi viens virs otra, un visu laiku šķita, ka eju uz riņķi un bildēju vienas un tās pašas celtnes. Lai izkļūtu ārā, nācās lūgt palīdzību apsargiem. Tā ir, ka Raivis nav blakus, kurš orientējas pilsētā, kad tik tikko ir spēris kāju tajā. Man apmaldīties divās priedēs ir vieglākais uzdevums, tāpēc iziet cauri 35 apskates vietām šķita kā misija. Te visas lietas ap un par Budismu. 

The Golden Mount (Wat Saket)

Ieejas maksa: 20 THB

Kalns, kura galā ir neliels templis. Skats pāri pilsētai ir labs, bet vajag skaidru un saulainu dienu. Ja neizdodas nekur citur bez maksas apskatīt Bangkoku no augšas, var uzkāpt kalnā. Kāpiens ir neskaitāmiem pakāpieniem mērāms, pāris pauzītes noderēs. 

Pho templis (Wat Pho)

Ieejas maksa: 100 THB

Guļošā Buda templis, kuru izstaigājām 30 min, un to, ka tur ir milzīga guļoša Buda statuja kā dēļ visi tūristi uz šejieni nāk, uzzinājām, kad atgriezāmies viesnīcā. Ups, cik neveikli sanāca… Starp tiem daudzajiem tornīšiem un daudzajām ieejām, netīšām bijām palaiduši garām pašu centrālo objektu. Bet redzējām daudz un dažādas Buda statujas tik un tā. 

Taču, ja jāizvēlas, kuru apskates objektu labāk izvēlēties, ja nav daudz laika Bankokā, tad viennozīmīgi Grand Palace kompleksu, jo tur visi dažādie tempļi, kādi ir redzami visā pilsētas teritorijā, ir vienuviet.

Sanāca ļoti daudz staigāt, dienā nogājām daudz jo daudz kilometru, ne tikai, lai ietaupītu naudu, bet arī, lai nezaudētā pēdējās fiziskās sagatavotības paliekas. Jo uzēsties un palikt par pončiku šajās valstīs, manuprāt, iespējams visai ātri, jo svaigu lietu ir maz, ja ir - tad nesamērīgi dārgi. Līdzīgi kā citās valstīs - veselīgi ēst lielākoties būs dārgi.

Pārvietošanās pa upi ir lēts prieks, un foršs piedzīvojums. Der zināt, ka katrai laivai ir savas krāsas karodziņš, ar dažādu nozīmi un cenu atšķirību. Zilais ir paredzēts tūristiem, kur uz laivas operē gids un kaut ko stāsta. Tie ir padārgi, un tāpēc neizmantojā m. Zaļais, dzeltenais un oranžais ir lētāki, atšķiras tikai pieturas vietu daudzums, taču, lai zinātu, kurš ir vajadzīgais, pie pieturām ir kartes, kur maršruti ir sadalīti pēc karodziņu krāsām. Viss viegli saprotami. Cik atceros, par braucienu ar oranžo karodziņu maksājām 12 THB/pers vienā virzienā. 

Ūdens noslogojums ir liels, tāpēc interesanti apskatīties uz to gan no malas, gan esot iekšā!

Uz pus dienu aizgājām arī uz Bangkokas otru daļu, kur tie debesskrāpji sacelti kā Lego klucīši. Pagāja tikai viena stunda līdz  nolēmām doties atpakaļ uz veco rajonu, un to vairs nepamest līdz prombraukšanai. Debesskrāpju apskate laikam nav tas, ko te vajadzētu darīt.

Noslēgumā par Bangkoku varu piebilst, ka pilsēta mums tiešām patika. Abi bijām patīkami pārsteigti, cik tā ir tīra un sakopta! Tas, ka tur daudz vecu ēku pat netraucēja, jo bijām atviegloti, ka nepārtraukti nebija jāskatās uz zemi, lai neuzkāptu kaut kam pretīgam virsū. Arī gaisa kvalitāte mums šķita laba, jo debesis bija skaidras katru dienu, un ļoti, ļoti karsts, ap +35 grādiem. Saules stari spīdēja cauri, tātad smogs nebija, un ja bija, tad ne tik biezs, lai vilktu sejas maskas un uztrauktos par veselību. Beigās izrādījās labāk kā gaidījām, gan par tām tīrajām ielām, gan skaidrajām debesīm, gan cenām. Katrā ziņā 4 dienas ir par īsu, lai visu izpētītu un visu izstaigātu. Kur nu vēl, lai notestētu daudz un dažādos ielas ēdienus. 

Un skaistām meitenēm šeit vienmēr būs darbs!

Kančanaburi apkārtne

Pēc galvaspilsētas apskates, uz divām dienām ar autobusu pārcēlāmies 145 km Rietumu virzienā - uz Kančanaburi pilsētiņu. Reģionā dzīvo ap 850,000 iedz., kas nav daudz. Šajā apkārtnē ir ļoti daudz nacionālo parku, kas sniedz iespēju nodarboties ar fiziskām aktivitātēm pie dabas. Šo apkārtni iecienījuši arī galvaspilsētas cilvēki, lai izrautos no smacējošajām ēku sienām. 

Te ieplānojām 2 lietas, ko apskatīt:

Vēsturisks dzelzceļa tilts pāri Kwai upei, saukts arī par Nāves dzelzceļu, kura celtniecībā Pasaules kara laikā Japāņi noverdzināja vairāk kā 300,000 cilvēku no dažādām valstīm. Tā celtniecība noritēja zibenīgi, un apstākļi, kādos bija jāstrādā, bija ārkārtīgi smagi, pat ekstrēmi. Tilta būvniecības laikā dzīvību zaudēja vairāk kā 100,000 cilvēku. 415 km garais dzelzceļš tika uzbūvēts vien 4 gadu laikā, tas savienoja Bankoku ar Mjanmas pilsētu Thanbyuzayat. Daļa no posma funkcionē vēl šodien.

Tas laikam galvenais apskates objekts Kančanaburi. Pārējo laiku pavadījām krustām šķērsām staigājot pa mazām ieliņām un baudot garšīgo ledus kafiju (tā visā Taizemē ir laba!), ko piedāvā mazās tējnīcas. 

Otra lieta mūsu sarakstā bija Erawan Nacionālā parka apskate, kas izslavēts ar daudzajiem ūdenskritumiem - precīzāk vienu lielu 7 stāvos. 

Ieejas maksa: 300 THB/pers. 

Līdz turieni viegli nokļūt ar sabiedrisko transportu no Kančanaburi autobusu pieturas, kur autobuss atiet aptuveni reizi stundā. Nebija arī pārāk dārgi - 55 THB/pers vienā virzienā.

Parks ir paliels, bet līdz pirmajam ūdenskritumam jāpaiet vien pārsimt metru un esi klāt pie pirmā ūdenskrituma līmeņa. Te jānodrošinās ar ūdeni un labiem apaviem. Lai gan parka darbinieki negrib, lai tūristi peldas ūdenskritumos, visi izlikās ieteikumus neredzam, peldkostīmi virsū un ūdenī iekšā. Katrā mazajā baseiniņā ir arī zivtiņas (drīzāk lielas zivis), kuras peldētgribētājiem apskrubinās apmirušās ādas šūnas - zivtiņu spa bez maksas visam ķermenim. Mēs arī ielīdām ūdenī, taču bija grūti stāvēt mierīgi, jo par savu klātbūtni un izsalkušo dabu nemitīgi atgādināja zivis. It kā kutinoša sajūta, un pat gribas iesmieties, bet tai pat laikā šķiet baisi, ka daļiņu no tevis aprij zivs. Tāpēc ūdenī visu laiku kustējos, lai tās tik vienkārši netiek klāt. 

Lai tiktu līdz pašai augšai -  7. stāvam, jākāpj pa takām, brīžiem pāri nolūzušiem kokiem, pāri akmeņiem, pāri bedrēm, dubļiem, tiltiņiem utt. Taču mūsu apmeklēšanās laikā ūdenskritumi bija ļoti izžuvuši, jo ilgi nebija lijis, tāpēc grandiozas emocijas uz mums tas neatstāja. Taču pēc lietus te noteikti ir neiedomājami skati. Internetā bildes ir visai iespaidīgas. Vienkārši jāizvēlas labāks laiks. Bet savas 4 h tur pavadījām, jo svaigā gaisā starp kokiem pastaigas vienmēr tās labākās. Parka teritorijā ir pieejamas arī naktsmītnes, taču tās drīzāk ir turīgiem ceļotājiem, un mūsu budžets tās nepavilktu. Labs kompromiss mums bija tā pati Kančanaburi. Motorollera noma arī nav sliktākā ideja, līdz parkam var aizbraukt ar to.

Pilsētā pirmo reizi izmēģinājām kā gatavot ēdienu vietējo stilā. Pašapkalpošanās kafejnīcas ir ļoti izplatītas ne tikai šeit, bet arī citās Taizemes pilsētās. Samaksā vienu summu (ap 150 THB) un ēd cik lien, pirms tam to pats pagatavojot. Mēs, būdami iesācēji, lūdzām palīdzību ēstuves darbiniecēm, kuras laipni visu parādīja. 

Rezultāts tikai nebija tas, ko gaidījām. To, kas atradās tajā katliņā es par ēdienu nenosauktu, jo izskatījās diez gan pabriesmīgi. Un vēl kas - bijām šeit vienīgie tūristi, kas savā ziņā priecēja.

Nākamā un noslēdzošā pieturas vieta Taizemē - Chiang Mai pilsēta un reģions

Uzreiz sākšu ar faktu, ka viena no patīkamākajām vietām visā Taizemē. Uz šejieni veda garš un ilgs ceļš, no Kančanaburi ved autobuss pa tiešo, braucām ar nakts busu 12 stundas, izmaksāja padārgi  - 830 THB/pers, taču tas skaitījās VIP bus (ar gaisa kondicionieri, vakariņām, daudz negaršīgiem un neveselīgiem našķiem, sedziņu un it kā ērtiem krēsliem). Parastais buss, kurā nebija gaisa kondicioniera, maksāja vien pāris naudiņas mazāk. Taizemē martā ir ļoti karsti, bez kondicioniera mēs nebijām laimīgi, jo visu laiku jāsvīst. 

Chiang Mai reģionā dzīvo ap 960,000 iedz, pati pilsēta ir salīdzinoši maza, vien 150,000 cilvēku - krietni mazāk kā Rīgā. Šajā reģionā no februāra līdz aprīlim ir laiks, kad daudzi iedzīvotāji (un pat tūristi) šo reģionu cenšas pamest vai izvairīties no tā. Iemesls ir kūlas un mežu dedzināšana, ko izraisa lauksaimnieki un lielās kompānijas, kuras nodarbojas ar lauksaimniecību, precīzāk ar kukurūzas audzēšanu. Šajā laikā vietējie dedzina savu apstrādājamo zemi, lai sagatavotu jaunu augsni kukurūzas sēšanai. Šī iemesla dēļ gaisa piesārņojums ir milzīgs, tas pārsniedz visus gaisa normatīvus vairākas reizes. Lai gan vairākas pasaules organizācijas Taizemei ir izteikušas aizrādījumus un brīdinājumus, šķiet, ka tas tiek laists gar ausi, jo, piemēram, šogad gaisa piesārņojuma līmenis šeit esot bijis augstāks kā pagājušo gad. Svarīgāk laikam esot palielināt ražīgumu un peļņu. 

Mums vizīte uz Chiang Mai bija ieplānota jau 3 mēnešus pirms ierašanās, lidojuma biļetes iegādātas, tāpēc riskējām un devāmies augšup. Bija marta beigas, un mums kā par pārsteigumu, gaisa piesārņojumu neizjutām, debesis skaidras, sauli arī cauri var redzēt (tā bija pirmajās dienās). Tikai nežēlīgi karsti, katru dienu temperatūras stabiņš pacēlās uz +40 grādiem, kas mums dienas vidū lika slēpties telpās, kad karstums sitās sejā. Šajā dienas laikā arī vismazākā aktivitāte uz ielām, jo acīmredzot pat vietējiem karsti. 

Iespaidi un emocijas par pilsētu mums radās tās labākās, un iemesli vairāki. Chiang Mai mūsu acīs likās sakopta, tik cik DA Āzijā vārds “sakopts” var nozīmēt. Patika zaļums, kas te valda, ielās daudz koku un krūmu, kafejnīcas dekorētas ar augiem podiņos, lielākiem un mazākiem. 

Taču vislielākais prieks man - beidzot atradu lielisku salātbāru, kur par 130 THB var pasūtīt vienreizējus avokado (un ne tikai, izvēle liela) salātus, par kuru garšīgumu sapņoju vēl dienām ilgi. Salāti un vēl pie tam svaigi un garšīgi mūsu ceļojuma laikā bija retums. Tā nu vairākas dienas lutināju savu vēderu ar cilvēcīgu barību, ne tiem ceptajiem un vārītajiem produktiem. 

Vēl nogaršojām populāru saldo ēdienu - lipīgos saldinātos rīsus ar mango (tie šeit ļoti labi).

Kā arī no ielas ēdiena vairs nebaidījāmies, jo izskatījās ļoti pat ēdams, un smaržas vilināja jau pa gabalu.

Atmosfēra ielās ir ļoti relaksēta, cilvēki draudzīgi, daudz ielas mākslas darbu. Tāda hipiju pilsētiņa, kurā viegli iejusties. 

Ja Phi Phi salā bija daudz kaķu, tad Chiang Mai pilna ar suņiem, gan ar saimniekiem, gan klaidonīši. Bet mīļi izskatījās visi. Nevienu tik nekristījām par Reksi, jo mūsu istabiņu tie šeit neapciemoja un iekšā neprasījās. 

Tas, kas mums abiem vēl patika - augstvērtīgas kafijas baudīšana pa lētām naudiņām. Šajā reģionā aug ļoti labas kafijas pupiņas, daudzi ražo arī organisko kafiju, kura nemaz nav dārgāka par parasto. Mēs kafiju baudījām gandrīz katru dienu, dažādās mazās kafejnīcās. 

To te ir, ja ne miljons, tad tuvu tam. Uz katra stūra un katrā ielā viena par otru stilīgāka. Kafejnīcu interjeri šeit atstāja patīkamu iespaidu. Piestrādāts pie daudzām dizaina detaļām, radot patīkamu uzturēšanos. Un, vai minēju, ka Taizemē visās (gandrīz visās) kafejnīcās ir bezmaksas Internets. Tā kā nav jājūtas pazudušam, ja Internets ir neatņemama jūsu dzīves sastāvdaļa.

Arī šeit turpinām ierasto pārvietošanās metodi - kājām, kas strādāja ļoti labi. Lai gan vietējie taksisti ar saviem Tuk Tuk mocīšiem neprasa daudz par aizvešanu, kur vien tev vajag, staigāšana mums bija kā sports, jo ēdām visu laiku kafejnīcu ēdienu. Lielāko daļu laika pavadījām pilsētas centrā, kur aktivitātes spraigākās. 

Aktivitātes un apskates vietas

Garlaicīgi šeit nebūs, jo aktivitāšu klāsts ir bagāts un dažāds. Sākot no 300 budisma tempļiem, kuru esamību var vērot uz katras ielas, līdz pat ekstrēmām lietām, kā klintīs kāpšana. Katru templi īpaši neizcelšu, jo to pārāk daudz.

Pirmīt minēju, ka cenšamies visus maršrutus un galapunktus plānot paši (90% arī to darām), taču tāpat kā Phi Phi salā paņēmām dienas laivas tūri, šeit paņēmām autobusa tūri ar vairākām pieturas vietām, kuras, starp citu, jau bija mūsu apskatāmo lietu sarakstā. Daudzi īrē motorollerus, un visur dodas paši, taču mums bija vien 5 dienas, ko pavadīt šeit, taču lietas, ko redzēt - daudz. Sapratām, ka prātīgāk tomēr būs tūres ņemšana, jo karsts neizturam un braukt vairākus simtus km arī nav vēlēšanās. 

Elephant Jungle Sancuary

Patīkamākās emocijas un pieredze, ko atļāvāmies sev pasniegt, bija ziloņu apciemojums . Pasākums nav no lētākajiem, taču dzīvnieki ir mana kaislība, un arī Raivim tie patīk, tāpēc braucām. Labs lēmums bija ņemt pusi dienas tūri, kas ilgst ap 5h un maksā 1,700 THB/pers. Dienas plāns principā ir tāds pats kā pilnas dienas tūrei (2,400 THB/pers), vien nedaudz īsāks laiks pie katras aktivitātes, taču pietiekams, lai lieliski pavadītu laiku ar ziloņiem. 

Speciāli norīkots džipiņš visus savāc no mitekļiem un tā visi draudzīgi aizmugurē pavada 1,5h ilgā braucienā līdz džungļiem, lai satiktu 5 varoņus - 4 ziloņu mammas un 1 zilonēnu. 

Pabarojām visus izsalkušos milžus ar kaudzi banāniem (dienā katrs apēd ap 200 kilogramus pārtikas, un tie guļ vien 4 h dienā. Laikam tāpēc viņi tik milzīgi), sagatavojām našķus, sasmērējām viņus un sevi dubļu peļķē un pēc tam arī kopīgi nomazgājāmies upītē. 

Ziloņi viennozīmīgi neizjuta uzmanības trūkumu. Mums bija arī brīdis papeldēties pie ūdenskrituma. Un beigās arī mūs garšīgi pabaroja turpat džungļu virtuvē. Diena bija izdevusies, nudien!

Nākamajā dienā devāmies uz nākamo tūri, kura sākās jau no paša rīta, jo bija garš ceļš veicams. Busiņā sakāpuši, pirmais, kas jādara - jānosnaužas, jo agrie rīti nav mūsu mīļākie rīti. 

Baltais templis (White temple)

Pirmā pieturas vieta ir 185 km attālumā uz ziemeļiem, pilsētas Chiang Rai virzienā. Krāšņs templis, kura īpašniekam ir bagāta iztēle un lieli mērķi attiecībā uz šo vietu. Ieejas maksas nav, kas arī patīkami. Šis budisma templis tiek celts kā veltījums Taizemes karalim. No ārpuses katra detaļa ir izteiksmīga un krāšņa, iekšpusē gan vēl daudz darāmais jāveic. Taču, manuprāt, ļoti interesants projekts.

Vēlos piebilst, ka nu jau esot pilsētas Chiang Rai tuvumā, gaisa piesārņojums ir ar neapbruņoju aci redzams, kad saules stari vairs netiek dūmu mākonim cauri. Tas ir tas, par ko daudzi šausminās, un pašausminājāmies arī mēs. Pat deguma smaka jūtama. Kad mūsu gidam jautāju, kas te deg, viņš mierīgu sirdi novēla vainu uz kaimiņvalstīm - Laosu un Mjanmu, ka šie dedzinot savus mežus, lai gan paši tautieši arī nav bez vainas. Kaut kā jau tas tūrisms jāglābj - kaut vai vainojot citus.

Tālāk virzījāmies vēl 25 km uz ziemeļiem, tuvāk pie kalniem. Tur piestājām pie Karen ciematiņa, kurā dzīvo 6 dažādas ciltis no kaimiņzemēm. Tās ir ģimenes, kuras šeit mitinās paaudžu paaudzēs, un atceļoja uz Taizemi jau 17. gadsimtā. Uz doto brīdi te ir ap 25 ģimenēm, kuras uztur savu senču tradīcijas gan ikdienas dzīvē gatavojot ēst, ievācot ražu un pat veidojot apģērbu. Taizemes valdība šīm ģimenēm esot piedāvājusi pārcelties uz pilsētām, palīdzēt ar iekļaušanos vietējā sabiedrībā, taču viņi nolēmuši saglabāt savas tradīcijas un turpināt savu dzīvesstilu. Tiesa gan, šobrīd lielu daļu no viņu ienākumu avota sastāda tūrisms. Šī bija pieturvieta, uz kuru mēs negribējām doties, taču tā bija iekļauta tūres programmā. Vēl pirms došanās tūrē bijām iepazinušies ar stāstiem par šo un citiem ciematiem, par to, cik mākslīgi tur viss ir izveidots, lai tūristiem ir interesantāk. Tāds, kā neliels teātris.

Realitātē lielākā daļa suvenīru, ko šīs sievietes (apģērbušās tradicionālajos kostīmos, lai tūristiem foršākas bildes) tirgo pie saviem namiņiem ir acīmredzams Made in China ražojums, ne tas, ko apgalvo gids - pašu rociņām darināts un pīts. Tādus suvenīrus redzējām daudzviet visā Taizemē. Mākslīguma esamību redzējām uzreiz, tāpēc te uzturējāmies vien 10 min un devāmies atpakaļ sēdēt busiņā. No šīs vietas praktiski nav bilžu tā iemesla dēļ, jo neatbalstu tūristu maldināšanu, lai tikai no viņiem izkrāptu naudu. Lielākā daļa tūristu jau nav muļķi…

Zelta trijstūris (Golden Triangle)

Pēc 80 km sasniedzām nākamo pieturas vietu, kurai ir interesants stāsts apakšā. Zelta trijstūris ir vieta pie Mekongas upes, kur robežojās triju valstu teritorijas: Taizemes, Laosas un Mjanmas. Šinī apkaimē savulaik ir bijušas grandiozas - opija ieguves vietas (tagad vismaz Taizemes teritorijā opija ražotņu nav, bet aizstāts ar kafijas plantācijām, jo zeme ļoti auglīga un klimats labvēlīgs. Diez vai tas ir tas noslēpums labai kafijas garšai?), un Mekongas upe ir kalpojusi kā tirgošanās punkts starp šīm valstīm. Par šo vietu ir daudz informācijas, tāpēc centīšos īsi, jo kuram interesē, Internetā visu var uzmeklēt.

Tā nu mēs tūres ietvaros lecām laivā iekšā, lai izbrauktu pa Mekongu un izkāptu Laosas teritorijā, kur mūs sagaidīja nekas cits, kā kārtējās suvenīru bodītes, kur maksāšanai pieņēma arī Taizemes batus. Raivim vien gribējās nogaršot Laosas aliņu. Nav no labākajiem, taču vismaz noprovēts.

Melnais templis jeb Melnā māja (Black Temple)

Pretstats Baltajam templim, kāds mākslinieks ir izpaudies un uzcēlis Melno templi, kur detaļas ir tik pat nostrādātas un pat ekstrēmas - krokodilāda, galvaskausi, ragi, asi priekšmeti… Noskaņa tiešām melna. Galvenie materiāli, kas izmantoti celtniecībā ir koks un metāls. Šis starp citu atrodas turpat netālu no tās pašas Chiang Rai pilsētas. Ieejas maksas nav. 

Noslēdzot paragrāfu par Chiang Mai, vēlos piebilst, ka šī ir viena no vietām, kur vēlamies vēl atgriezties. Te ir ne tikai viegla atmosfēra, kas nomierina, bet arī gana liela izvēle, kur doties pusdienās, lieliska kafija, kā auksta, tā karsta, cilvēki draudzīgi, neuzmācīgi, vide pieņemamā kārtībā. Tikai karstums gan beidza nost…

Vēl Taizeme mūs iekaroja ar Phi Phi salas burvīgu, dzidrajiem ūdeņiem un klinšainajiem krastiem.

No Chiang Mai mums bija lidojums uz Bangkoku, no kurienes noķērām nākamo lidoju uz noslēdzošo pieturas punktu DA Āzijā - Kambodžu. Pirmo reizi savā ceļošanas pieredzē uz lidostu devāmies kājām, jo vien 4km no mūsu mitekļa, kas nu jau šķiet pastaigas vērts gājiens.

Kopsavilkumā par Taizemi teikšu tā - mums patika! Patika neuzmācība, patika apkalpošanas kultūra, patika laikapstākļi, patika vide, patika ēdiena izvēle, un ļoti patika daudzveidība, jo uzspējām redzēt no visa pa mazumiņam - no ziemeļiem uz dienvidiem. Jā, Taizeme ir salīdzinoši dārgāka par Indonēziju vai Malaiziju, turklāt nepieciešama tūrista vīza, taču ir tik daudz lietu, kas atspēko to nelielo cenu atšķirību vai nu ēdienā, vai naktsmītnēs - līmenis salīdzinoši augstāks. Bet kā jau katrā valstī - arī Taizemē iespējams dzīvot ļoti lēti, ja prasības pret dzīvi ir mazākas, kā mums. Kā jau sākumā izteicos - kļūstam izlepušāki ar katru valsti, kur dodamies.

VAIRĀK FOTO GALERIJĀ.