Pēc 2 gadu prombūtnes no Latvijas, pietuvojāmies pirmā ceļojuma finišam… Pēc dažādu valstu izbraukāšanas un apskates, veiksmīgi sasniedzām noslēdzošo ceļojuma valsti - uzlecošās saules zemi Japānu. No atgriešanās mājās šķīra vien 14 dienas, kuru laikā krustām šķērsām apskatījām, kas labs pie japāņiem.
Kad 2016. gada janvāra vidū atvadījāmies no Jaunzēlandes, ceļojuma maršruts bija sastādīts intensīvs, detalizēts un raibs. Apskatījām Tasmāniju, otro reizi paciemojāmies Austrālijā, kur priekš sevis izveidojām TOP vietas šajā kontinentā, tad pēc ķenguru zemes pirmo reizi devāmies uz Dienvidaustrumāziju - Indonēziju, Malaiziju, Singapūru, Taizemi un Kambodžu. Par katru no šīm valstīm ir savs iespaids, kas plaši aprakstīts un sabildēts (video gan taps lēnā garā). Japānu gaidījām ar lielu nepacietību un interesi, ar ko tā pārsteigs un aizraus. Tas, ka tā būs atšķirīga no visām iepriekš redzētajām valstīm, šķita pašsaprotams, atlika noskaidrot atbildi uz jautājumu: Cik atšķirīga?
Ļoti noderīga informācija meklējama Japānas tūrisma lapā.
Tā kā japāņi diez gan slikti pārvalda svešvalodas, mums ceļošanā daudz palīdzēja šīs bezmaksas aplikācijas: Japan Travel Guide Offline, un ēdienkartēm dažkārt izmantojām arī JAP=ENG tulkotāju: Japan Goggles. Un kopumā mūs cauri visām valstīm ar kartēm un apskates vietām izlīdzēja offline aplikācija: Maps.me.
Saku uzreiz, ka lasāmais būs pagarš, jo 14 dienu laikā uzspējām redzēt ļoti daudz!
Par valsti
Japānas vēsture sniedzas tūkstošiem gadu atpakaļ, un 660. gads p.m.ē. tiek uzskatīts par nacionālo dibināšanas gadu, un 11. februāris par dibināšanas dienu. Vulkāniem klātā teritorija sastāv no 6,852 salām, četras no tām: Honshu, Hokkaido, Kyushu un Shikoku veido 97% no valsts sauszemes teritorijas. Mēs lielāko daļu sava ceļojuma pavadījām uz pašas lielākās - Honshu salas. Japānā ir daudz cilvēku - 126 milj., ierindojot to 10. vietā pasaulē, un 98,5% no tiem ir tikai japāņi. Naudas vienība ir Japānas jēna (¥), kur 100 ¥ = 0,80 €.
Te noteikti kaut kam ir jābūt!
No Malaizijas galvaspilsētas Kuala Lumpuras pārlidojām uz Osaku. Bija 11. aprīļa vakars, ārā nieka +8 ℃, visas vasaras drēbes mugursomās apakšā, vienīgās bikses un vienīgo džemperi uzvilkām jau lidmašīnā, jo jau paredzējām krasas temperatūras maiņas. Atlika vien turēt kājas siltumā, lai jau pirmajās dienās nesaķertu kādu vīrusu. Ķermenis tomēr jau bija pieradis pie tiem +35 ℃. Astoņi grādi pirmajās 10 minūtēs kauliem lika drebēt no aukstuma, deguns apsārta ātri un kājas pašas skrēja iekštelpās. Tomēr stipri cerējām, ka kļūs siltāks, pretējā gadījumā būtu jādodas uz veikaliem pēc ziemas apģērba.
Kā jau vienmēr, pirms došanās uz katru valsti, palasījām par iespējām pārvietoties, nakšņot, un citādus tūristu trikus un priekšrocības. Osakas lidosta izceļas ar jauku pretim nākšanu ceļotājiem, proti, ir izveidota speciāla uzgaidāmā telpa ar mīkstiem krēsliem, dīvāniem, tualetēm, dušām, lādētājiem un bezmaksas siltām sedziņām, lai vieglāk pārlaist nakti un sagaidīt nākamo lidojumu. Daudzi tik tiešām šajā telpā gaidīja nākamos reisus, mēs nedaudz nošmaucāmies (citi arī tā dara, ja kas!) un vienu nakti ieekonomējām uz nakšņošanas izmaksām Japānā, guļot lidostā. Viss, kas bija jādara, apmaiņā pret segu un krēslu, jāpierakstās pie dežurantiem blociņā ar vārdu, uzvārdu un reisa numuru. Tā kā mēs neplānojām nekur lidot, reisa numuru nokopējām no citiem. Un bez problēmām. Cerams Karmas tante mums piedos…
Bija pusnakts tik un tā, nebija vērts rezervēt nekādas viesnīcas, pārlaidām nakti cieši saspiedušies, un pat tīri labi izgulējāmies. 6 no rīta siltās sedziņas bija jānodod, tad arī cēlāmies un ar iepriekš nokārtotām formalitātēm Kuala Lumpurā Japānas dzelzceļa abonementa iegūšanai jeb Japan Rail Pass (JRP), devāmies uz tuvāko biroju kartes izņemt.
Par Japan Rail Pass
Šo abonementu ir iespēja iegādāties TIKAI tūristiem. Laicīgi plānojot, to caur mājas lapu var pasūtīt arī uz mājām pa pastu, vai pieteikties Japānas Tūrisma biroju pārstāvniecībās citās valstīs. Tas ir jāizdara PIRMS iebraucat Japānā, pretējā gadījumā būs par vēlu. Abonements ir 7 dienām (29,110 ¥), 14 dienām (46,390 ¥) un 21 dienai (59,350 ¥). Vairāk par nosacījumiem abonementa iegādei un saņemšanai var palasīt mājas lapā.
Vilcienu satiksme te ir vienreizēja. Punktualitāte, tīrība un apkalpošana ir brīnišķīga. Vērot nelielo parādi, kas notiek, ikreiz stūrmaņiem apmainoties, liek atgriezties personīgi nekad nepieredzētā pagātnē. Kā filmās. Soļošana, žesti un izsaucieni. Baigi forši. Un tās uniformas un baltie cimdiņi ir pa pirmo.
Formas un cimdiņi arī autobusos...
Nemaz nerunājot par ātrumu, ko daži “bullet train” var sasniegt. Ātrākais, kurā mēs sēdējām, sasniedza 320 km/h. Kad šāda bulta pašaujas stacijā garām, noplīvo mati vien, taču sēžot tādā iekšā, lielo ātrumu ķermenis nemaz neizjūt. Pat kamera ir spējīga nofiksēt aiz loga redzamās ainas.
Ar parastiem vilcieniem un ātrajiem vilcieniem var izbraukāt gandrīz lielāko daļu valsts, ko arī izmantojām. Ja ar vilcienu brauc bez šī abonementa, tad pilsētas robežās biļete maksā no 150 ¥ līdz 350 ¥.
Viena no galvenajām lietām, ko es gribēju redzēt, bija ķiršu koki pilnā ziedēšanas stadijā. Ķiršu ziedi ir neoficiāli Japānas nacionālie ziedi. Pavasarī ķiršu ziedēšana izvēršas par milzīgu festivālu visā Japānā, katrā reģionā savā laikā - sākot no marta vidus Japānas dienvidos līdz maija sākumam ziemeļos. Tas nozīmē, ka gan vietējiem, gan tūristiem tiek doti nepilni 2 mēneši, lai izceļotu Japānu un vismaz kaut kur redzēt sakuru pilnā plaukumā. Lai gan vējš un lietus spēj trauslās ziedlapiņas nobirdināt ātrāk. Aprīļa vidū mēs, vadoties pēc sava stingri sastādītā grafika, tomēr ceļojuma beigās spējām tikt līdz vietām, kur ķirši bija pašā plaukumā.
Priecēja fakts, ka visur, kurp devāmies, lielākoties sastapāmies nevis ar lielām tūristu masām, bet vietējiem iedzīvotājiem. Ziedēšanas laikā japāņi aktīvi ceļo pa valsti un izbauda labo laiku, atpūšas ar ģimenēm un draugiem, piknikojot zem kupli plaukstošiem kokiem.
Kiršu koki ir dažādi - no viegli rozā līdz koši sārtiem, no vienkāršām ziedlapiņām līdz pildītiem čemuriem.
Tūlīt, kad ķirši pārzied, sāk ziedēt plūmju koki, kas nebūt nav necili savā košumā un krāšņumā. Tik pat rozā un skaisti, un saka, ka plūmes zied smaržīgāk par ķiršiem.
Japāna ir dārga valsts, bet tas nenozīmē, ka par visu jāmaksā. Mūsu Japānas apceļošanas plānā bija daudz apskates objektu, apzināti iekļāvām sarakstā tos, kuri ir bezmaksas. Un tādu tiešām ir ļoti, ļoti daudz un interesanti.
Pirmā pietura - Kansai reģions
Ja plānots apceļot tikai vienu Japānas apgabalu, tad daudziem no tiem ir pieejami atsevišķi abonementi vilcieniem. Mēs pirmās 5 dienas aizvadījām Kansai reģionā, kur mums kā centrālā bāzes vieta bija Osaka. Jāsaka, ka 2 nedēļas Japānai nav daudz, tāpēc grafiks jāplāno rūpīgi, un vilcieni spēj ietaupīt laiku. Nopirkām Kansai vilciena abonementu 4 dienām (reģionālajiem abonementiem nav nepieciešama iepriekšēja iegāde, to var izdarīt uz vietas dzelzceļa stacijā biļešu tirgotavās). Cenas: 1 diena = 2,200 ¥, 2 dienas = 4,300 ¥, 3 dienas = 5,300 ¥, 4 dienas = 6,500 ¥, pērkot ārzemēs sanāk par pāris simtiem jēnu lētāk.
Nakšņojām Osakā (ne centrā, bet tuvā apkaimē) jaukā dzīvoklītī caur airbnb, kur īrnieki ir vietējie, un 5 min gājienā no dzelzceļa stacijas, kas mūsu gadījumā ir izdevīgs novietojums. Mēs reti izmantojam airbnb, kam par iemeslu ir neadekvāti lielas īres cenas daudzās valstīs, kur pat viesnīcu cenas mēdz būt zemākas. Japāna ir no tām valstīm, kur var trāpīt uz izdevīgiem piedāvājumiem labās vietās tieši ar šīs lapas palīdzību.
Par nelaimi šajā reģionā ķirši bija nupat kā noziedējuši, vien pāris pagalmos pāris ziedlapiņas vēl turējās. Paveicās, ja spējām atrast vairāk kā trīs daļēji ziedošus kokus blakām, lai veidotos kaut kāda atmosfēra. Aktīvi sekojām līdzi ķiršu ziedēšanas kalendāram internetā, kur tiem ziņots par laikiem un pilsētām, kurp labāk doties. Tam arī pielāgojām savu pārvietošanās grafiku turpmākām 2 nedēļām.
Iesākumā par redzēto Kansai. Apskatītās pilsētas un to dārgakmeņi
Nara
Pilsēta kļuva par manu TOP Japānas pilsētu jau pirmajā ceļojuma dienā, kad pēc izīrētās istabiņas sasniegšanas, mugursomu nolikšanas, tējas izdzeršanas devāmies apskatīt mazo pilsētiņu, kura slavena ar saviem savvaļas briežiem, kuri pārņēmuši parkus un ielas. Diena bija ideāla - saule gaisu sasildīja šķiet līdz + 22 ℃, jo brīžiem staigājām t-kreklos. Pirmajā nolaišanās dienā nosalušie kauli uzsila ātri un viss bija forši.
Tā kā esmu dzīvniekmīle, un visus kustoņus tā vien gribas samīļot, arī Naras brieži nebija izņēmumi. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc pilsēta man tik ļoti patika.
Brieži pavada tevi it visur - vai ej pa parku, kur to ir bariem un visi tā vien noskatās uz gājējiem, lai saņemtu kādu cepumu (tos speciāli tirgo priekš viņiem).
Vēl tos var sastapt pastaigājoties gar tempļiem, pilsētas senākām vai jaunākām ieliņām.
Pāris pārziedējušus ķiršu kokus arī atradām, zeme bija klāta skaistām, rozā ziedlapiņām. Vienā no dārziem izdevās pavērot, kā, vējam uzpūšot, pēdējās ziedlapiņas no kokiem notraucās un virpuļoja gaisā. Skaisti!
Te centrs viegli izstaigājams ar kājām vai ar velo, teritorija nav liela, tāpēc viena vai divas dienas ir pilnīgi gana, lai redzētu nozīmīgākās vietas. Teritorija mazāka kā Rīgai, kas priekš Japānas ir ļoti maz.
Vasarā vidējā temperatūra ap + 27 ℃, augustā uzsilst līdz pat +35 ℃, ziemā ap +4 ℃. Aukstākais, ko ziemā te piedzīvot ir -5 ℃, pēdējos 25 gadus Naras iedzīvotāji piedzīvo līdz 10 sniegotām dienām gadā. Vasarā te bieži līstot, tāpēc viss koši zaļš.
Tie brieži ir super jauki (rijīgi un nekaunīgi arī).
Kobe
Ostas pilsēta Kobe ir gandrīz divas reizes lielāka par Rīgas teritoriju, taču mums liela nelikās. Augstas klases Wagyu liellopa šķirnes gaļa ir tā, kas padara slavenu šo pilsētu un tās reģionu, pateicoties daudzajām audzētavām. Šī gaļa ir tik vērtīga, ka to dēvē par ekskluzīvāko liellopu pasaulē.
Siekalas tecēja ikreiz, kad gājām kādam stendam garām.
Raivis gribēja nogaršot kādu gabaliņu, taču cena bija tā, kas prātam liedza atvērt restorāna durvis un ieiet iekšā. Cenas svārstās no 1,300 ¥ līdz 4,000 ¥ par 100 gr nepagatavotas gaļas. Cenu nosaka tauku saturs un griezums. Porcija restorānā sākas no 6,500 ¥, kas ir tik pat, cik mēs maksājām par 4 dienu Kansai vilcienu abonementu.
Kobes apskates dienā smidzināja lietus, tāpēc viss likās daļēji lieliski, jo slapjas kājas nepatīk nevienam, un nēsāt lietussargu apnīk ļoti ātri. Pilsēta mums patika.
Arī te daudz kas izstaigājams, centrs maziņš, pagalmi skaisti iekopti, daudz zaļumu, ielas iet augšup un lejup.
Japāņiem raksturīgs perfekcionisms daudzās jomās. Ieejot veikaliņos, suvenīru bodītēs, tā vien gribas nopirkt pusi veikala, jo viss tik skaisti izdekorēts un pasniegts.
Noformējumam te liela nozīme.
Saké rūpnīcas
Te ir vairākas japāņu tradicionālās dziras - rīsu vīna “saké” darītavas pēc sentēvu metodēm. Vairākās no tām ir bezmaksas ieejas, tūres un pat degustācijas. Mēs vienu arī apmeklējām. Interesanti, ka saké tiek dēvēts par rīsu vīnu, savukārt tā pagatavošana ir līdzīga alum. Vēl jo dīvaināk ka tulkojumā no japāņu valodas, saké ir liķieris.
Saké iedalās 4 grupās, un katram tipam ir sava garša un ieteicamā pasniegšanas temperatūra, lai dzērienu pilnībā izbaudītu. Japānā ir aptuveni 1,600 saké ražotāju, noteikti kādam var uzdurties arī nejauši. Ražotnes esamību nodod spēcīga rauga smarža gaisā. Maldīgi arī domāt, ka tas ir rīsu šņabis, jo alkohola daudzums maksimāli sasniedz 20%. To var dzert pie gandrīz visiem japāņu ēdieniem.
Skats pāri pilsētai
Bezmaksas var uzbraukt Kobes City Hall ēkā un no 24. stāva apskatīt pilsētu no augšas. Mēs tur bijām vienīgie. Turpat augšā var ieturēt arī maltīti smalkā restorānā.
Vasarā temperatūra ir ap +25 ℃, ziemā ap +5 ℃, ļoti reti noslīd zem 0. Mūsu vizītes laikā aprīļa vidū bija +18 ℃.
Kyoto
Kyoto tulkojumā nozīmē “Galvaspilsēta”, jo tā agrāk bijusi Japānas galvaspilsēta vairāk kā 1000 gadus. Pašlaik te dzīvo 1,5 milj cilvēku, un teritoriāli ir lielāka par Rīgu 2,7 reizes. Ļoti vēsturiski nozīmīga teritorija japāņiem, ar daudz tempļiem, svētnīcām apskates objektiem - virs 2000.
Izstaigāt lielākās apskates vietas tomēr ir paliels sportiņš tūristam, īpaši, ja trāpās tik saulaina diena kā mums, kad mākoņu tikpat kā nav un uzsilis līdz +24 ℃. Velo noma ir lieliska ideja, kurai gandrīz padevāmies arī mēs. Skatoties kartē, viss šķiet ļoti tuvu, ar kājām sasniedzams, realitātē enerģija pazūd ātri, jo attālums no vienas vietas līdz nākamai ir vismaz 2 km un vairāk. Ap 10 km noteikti nogājām un dienas beigās bijām izbesījušies, pirmajā dienā uzspējām apskatīt vien 3 objektus, kaut gan plānā bija vairāk.
Kiyomizu-dera budistu templis
Fushimi Inari-taisha templis
Visiespaidīgākā vieta visā pilsētā. Tādi oranži vārtiņi viens pie otra novietoti 4 km garumā un vajag aptuveni 2 h, lai pastaigu noslēgtu. Taka ved augšā kalnā, no kura paveras labs skats.
Jebkuram interesentam ir iespēja arī iegādāties savu vārtiņu, kura cena atkarīga no tā, kurā līmenī pircējs vēlas to novietot.
Jo tuvāk debesīm tiecies, jo vairāk jāmaksā.
Vēl 2 vietas apskatījām nākamajā dienā, jo viena diena noteikti nav pietiekami. Un te ir ļoti daudz ko redzēt, un daudz kas par brīvu.
Bambusu parks
Pilsētā ir vairāki bambusu parki, kur pastaigāties. Tajos vislabākās sajūtas radīsies vējainā dienā, kad bambusi šūpojas un sitās viens pret otru. Skaņa laba, tikai nedaudz baisa, it sevišķi, ja parkā nav daudz cilvēku.
Higashi-hongan-ji templis
Pretstatā ierastajiem koši oranžajiem japāņu tempļiem, kuri man vairāk iet pie sirds, šis ir tumši brūns, un izskatās smagnējs. Celts 1602. g. un veltīts budismam.
Yasaka templis
Viens no daudzajiem oranžajiem templīšiem pilsētā. Tā celtniecība iesākusies 656. gadā.
Gion “geišu” kvartāls
Zināmākais geišu kvartāls visā Japānā. Geišas redzējām pamaz pašā kvartālā, toties daudz pa visu pilsētu. Grūti būs atšķirt īstas geišas no tām, kuras izīrējušas kimono kostīmus (izīrēšanas vietu ļoti daudz).
Cena uz dienu ir no 2500 ¥ līdz 5000 ¥. Tajā ietilpst visi tradicionālie auduma gabali, aksesuāri un arī apģērbšana. Ērti tādos noteikti, ka nav, toties izskatās skaisti! Es nemēģināju, jo neviens tāpat neticētu manam tēlam, jo nepastāv japāņu geiša ar blondiem matiem un zilām acīm. Redzot, uz kādām koka sandalēm meitenes staigāja, saprātīgai sievietei savas pēdas negribētos tā mocīt.
Vēl man ļoti gribējās aizbraukt uz kimono ražotni, taču to bija pagrūti atrast, pat vietējie nemācēja palīdzēt. Tur katru dienu konkrētos laikos bez maksas var vērot kimono modes skates, skatīties, kā top greznie tērpi, pašam ietērpties (tas gan ir par maksu) un pat iegādāties kaut ko. Šoreiz šis izpalika.
Izteiktu centru, kāds bija Narā un Kobē nesajutām, viss vairāk tāds izkliedēts, kas tūristam ne visai parocīgi, ja ierobežots laiks. Ir pāris vilciena pieturas pilsētas teritorijā, kur var izmantot vilcienu abonementu, tad ir precīzi jānoskaidro kur jānokļūst un kādi vilcieni turp iet. Bez plāna galvā un uz papīra Japānā ceļot ir pagrūti. Kad mēs skatījāmies savā kartē (ko darījām bieži), bija vietējie, kuri izrādīja interesi mums palīdzēt atrast galamērķi (tas gan nebūs bieži, jo reti kurš runā angļu valodā un japāņi ir nedaudz kautrīgi, ja jārunā svešā mēlē). Mums noderēja saprasties fakts, ka savos pierakstos atzīmējām objektu tulkojumus japāņu valodā, kurus vietējie atpazīst labāk nekā angliskos.
Gadā te noris 4 valstiskā līmenī nozīmīgi festivāli. Mūsu ciemošanās laikā neviens no tiem nenotika. Tik vien, kā ķiršu ziedēšanas festivāls, kas arīdzan tikko jau bija beidzies. Tāpat kā Narā un Kobē, vien atlikuši pāris koku.
Kyoto nav ne vainas, tomēr es priekšroku dodu mazākām un kompaktākām pilsētām. Te bija gan lielāka drūzma, gan vairāk tūristu kā citur. Bet noteikti jāatbrauc ir, ja sanāk ieceļot Japānā.
Vasarā ap +28 ℃, ziemā +3 līdz +5 ℃.
Himeji
Vidēja izmēra pilsēta, virs 500,000 iedz., kur galvenais apskates objekts ir Himeju pils. Vien 10 min taisnā gājienā no centrālās vilcienu stacijas. Apmaldīties nebūs iespējams, jo pils redzama jau no stacijas ieejas durvīm.
Pa ceļam uz pili daudz jaukas kafejnīcas, veikaliņi u.c. It kā ir vēl citas lietas izņemot pili, ko apskatīt, taču tās nav tik interesantas un ar pils apskati principā pietika. Pašā pilī iekšā negājām, jo kaut kāda naudiņa tur bija jāmaksā - no ārpuses var apskatīt bez maksas. Ja kas - no ārpuses visas pilis un tempļi Japānā ir daudz skaistāki kā iekšpusē.
Vasarā ap +25 ℃, ziemā robežās ap +2 ℃.
Osaka
Otra lielākā pilsēta Japānā ar 19,3 milj. Tālākā senatnē Osaka bijusi rīsu tirgošanās centrs, mūsdienās tā ir saglabājusi nozīmīgu lomu tirdzniecībā. Osakā palikām 5 dienas, pašas pilsētas apskatei veltījām vienu dienu, turklāt arī te pastaigājāmies ar kājām - cik tāli spējām tikt, tik daudz redzējām. No mūsu naktsmītnes 25 min līdz centram kājām ejot.
Pilsēta atrodas pie līča, darbojas liela osta, ir vairāki kanāli, un daudz, daudz tiltu - šobrīd 760.
Interesanti, ka Osaka tiek slavēta ar ēdienu daudzveidību un pat daži ēdienu kritiķi Osaku nodēvējuši par “Food capital”. Tā kā suši pamēģinājām gandrīz katrā pilsētiņā, bija grūti pateikt, kur labāki.
Toties te izcēlās dažādas interesantas ēdamlietas, kuras ar pirmo skatienu bija grūti noteikt, kas tas ir. Tūristiem bija kur piestāt un daudz ko arī nogaršot. Īpaši daudz stendu ir garajā iepirkšanās vietās.
Attēlā zemāk gatavo saldo ēdienu - tāda kā pankūka ar sarkano vai balto pupiņu biezeni. Izrādās pupiņas te ir saldēdiens. Vienreiz pagaršojām, otrreiz vairs ne.
Dotonbori un Shinsaibashi iepirkšanās kvartāli
Nezinu kāpēc, bet šīs vietas tripadvisor ir atzīmētas kā iecienītākās vietas Osakā. Tur ir ļoti pārbāzts, krāsains un spilgts ar ekrāniem - līdzīgi kā Times Square Ņujorkā. Nebija mana mīļākā vieta, jo grūti apgriezties, kur nu vēl kaut ko nobildēt, lai kadrā neiekļūtu desmitiem citu seju. Te toties var atrast visādus krāmus, gan ko vajag, gan nevajag. Te ir garākās iepirkšanās ielas visā valstī. Orientēties tajās ir teju neiespējami.
Pils un tās parks
Netālu no mūsu dzīvokļa, 15 min varēja aiziet līdz Osakas pilij. Pils būvēta 1583. gadā.
Pils ir skaista un tās parks ir labi iekopts, ļoti apmeklēts, īpaši brīvdienās, kad te dodas ģimenes ar bērniem.
Parkā bija pāris ķiršu koku, kuri jau noziedējuši, taču ziedēja plūmju koki un dažādi citi kauliņaugļi.
Vēl baigā vēlme bija aiziet uz kādu sumo cīņu. Izrādās uz tām biļetes varot dabūt kā minimums mēnesi iepriekš, un interesanti, ka sumo turnīri notiek tikai nepāra mēnešos trešdienās. Tātad gadā tikai 6 turnīri 4 dažādās pilsētās. Principā mūsu izredzes tikt uz cīņu aprīlī bija nulle, jo tādas nenotika. Osakā tās norisinās martā. Lētākās biļetes sākas no 3,800 ¥.
Kopumā Osaka priekš manis ir nu tā - nekas īpašs, jo ne man interesē cilvēku pūļi, ne iepirkšanās, ne augstceltnes.
Pils iespējams ir interesantākais manai gaumei, jo apkārt plašs parks, ir kur izstaigāties, pasauļoties un paslēpties, ja nepieciešams.
Pozitīvi, ka dzīvošanas izmaksas te ir zemākas, nekā piemēram mazākās apkārtesošajās pilsētās.
Vasarā ļoti patīkama temperatūra +25 ℃, ziemā vidēji +3 ℃, mēdzot noslīdēt arī zem 0. Dažkārt var trāpīties arī uz sniegu, bet ilgāk par 15 dienām gadā tas te nenoturas.
Chūgoku reģions
Laikā, kad vēl bijām Osakā, Kyushu salu skāra 7,3 spēcīga zemestrīce, kuras laikā gāja bojā vairāki cilvēki, nobruka ēkas un tilti. Satiksme turp tika apturēta. Pēc pāris dienām mēs devāmies uz Hirosimu, kas ir tikai 200 km attālumā no zemestrīces vietas un pirmo reizi savā mūžā sajutām pēcgrūdienus. Esot viesnīcas 8. stāvā, kad mierīgi sēdi pie datora un sajūti tādu kā šūpošanos, it kā atrastos laivā, nav forši. Piecēlos kājās un sāku prātot, ko darīt, vai krāmēt mantas un skriet lejā. Bet vietējie uz tādām mazām šūpošanām acis nepaceļ, jo Japānā zemestrīces ir bieža parādība un vietējie pie mazām svārstībām ir pieraduši. Mēs nebijām un nemaz negribētu pierast.
Hirosima
Pēc piecu dienu braukāšanas pa Kansai reģionu, pirmo reizi kāpām Shinkansen ātrvilcienā un aizšāvāmies 330 km uz Japānas dienvidiem uz Hirosimu. Tikai uz vienu dienu apskatīt pilsētu. Dibināta 1589. g., šobrīd te dzīvo ap 1,2 milj. cilvēku.
Te skats no mūsu viesnīcas.
Naktī arī ļoti skaisti.
Pirmais, kas nāk prātā par pilsētu ir notikums nesenā vēsturē, kad, lai panāktu japāņu padošanos 2. pasaules karā, amerikāņi 1945. gada 6. augustā virs pilsētas uzmeta atombumbu un to praktiski iznīcināja. Otrā atombumba tika realizēta virs Nagasaki, vien 3 dienas pēc pirmās bumbas. Japāņi karā padevās.
Miera memoriāls un parks
Šis kupols ir kā piemiņas vieta tiem cilvēkiem, kuri gāja bojā pēc atombumbas eksplozijas. Precīzs bojā gājušo skaits nav zināms, aptuvenais cipars esot ap 135,000.
Esot gan pie kupola, gan pastaigājoties pa piemiņas parku, sajūtas ir ļoti dīvainas. Brīžiem pat asaras sariesās acīs redzot bojā gājušo piemiņas plāksnes ar vārdiem, attēlus, statujas...
Pilsēta atjaunojas un būvējas katru dienu. Tagad pilsētā ir daudz augstu celtņu, moderna arhitektūra, labiekārtotas ielas.
Itsukushima
25 km attālumā no Hirosimas atrodas maza saliņa, uz kurieni galvenokārt brauc tūristi (arī vietējie, kuri atvaļinājumos), lai apskatītu tur esošos oranžos vārdus.
Omulīga sala ar koka mājiņām un dažiem tempļiem. Te grūti apmaldīties.
Te pagaršojām vienu no šī reģiona tradicionālo ēdienu: ceptus kāpostus ar dārzeņiem un olu.
Nakts vilcienā
Japan Rail Pass dod priekšrocību braukt ar pēdējo kursējošo nakts vilcienu Sunrise Seto, kurā ir gultasvietas. Ar šo abonementu var palikt tikai Nobi Nobi kabīnītēs, kas ir zemākā klase. Mēs bijām ļoti priecīgi braukt arī tādā, atkrita maksāt par vienu hosteli.
Nakts vilcieni palikuši vien divi, kuri pusceļā uz Tokiju savienojas. Mēs izbraucām no Takamatsu pilsētas stacijas, kas atrodas uz mazas saliņas. Tur arī skaisti, jo fonā ir gan ūdens, gan kalni.
Vairāki nakts reisi nu jau ir atcelti mazās popularitātes dēļ, kā arī ātrvilcienu ieviešanas dēļ. Vilciens ir lēns, 700 km jābrauc aptuveni 9,5 h. Gulēšana tā kā uz paklāja, toties ekstra ir apsildāmā grīda. Spilvenus nedod, bet sedziņa ar ko apsegties ir. Nebija ērti, no rīta sāpēja sāni, toties piedzīvojums interesants.
Saullēktā tieši braucām gar jūru. Raivis piecēlās, lai noķertu pirmos saules starus.
Es pat nepakustējos, jo jau tā bija grūti aizmigt uz tik cietas virsmas. Miegs man svēta lieta. Jāņem vērā, ka nakts vilcieni jārezervē ļoti savlaicīgi. Šķiet, ka mums paveicās un pietika vien ar 4 dienu laicīgumu. Mēs būdami apzinīgi ceļotāji, rezervējām arī pārējos ātrvilcienus uz citām pilsētām. Par to papildus nav jāmaksā, vien jāaiziet uz vilcienu staciju un pie biļešu kases jāpaprasa rezervēt.
Tur vienmēr ļoti laipni un izpalīdzīgi cilvēki pretī sēž. Visa ceļojuma laikā nesaskārāmies ne ar vienu rupju vai nepieklājīgu japāni. Ārkārtīgi kulturāla un civilizēta tauta, izpalīdzīga, smaidīga un citādi jauka. Par cilvēkiem izveidojies tas labākais priekšstats.
Uz ziemeļiem pēc sakuras
Turpinot skatīties ķiršu ziedēšanas kalendāru, vēl nebijām uzspējuši būt tur, kur ķiršu koki pašā plaukumā. Tāpēc nolēmām šauties kā bultas uz pašiem salas ziemeļiem ar ātrvilcienu. Paskat, kādi skaistuļi satikušies.
Aomori un Hirosaki
Divas mazas omulīgas pilsētiņas Honshu salas ziemeļos, kuras ķiršu ziedēšanas festivāla laikā ir īpaši krāšņas un apmeklētas. Realitāte sekojoša - ieradāmies nedaudz par agru. Tur nebija tik silts, kā dienvidos, tāpēc koki vēl nebija izplaukuši. Koki tādi puspliki, retajam ziedlapiņas bija atvērušās. Tā skrējām, tā skrējām, lai noķertu ziedus, ka uzskrējām nedaudz par augstu. Tas bija 700 km attālums no Tokijas, bet labi, ka ir vilcieni, kas brauc ar 320 km/h, ceļā vien pavadot 3,5 h.
Aomori pilsētā ķiršu koku vispār bija maz. Tāds neliels lauku ciemats, taču kārtība ir patīkama.
Krietni vairāk koku ir Hirosaki pilsētā. Kāpām atkal vilcienā.
Te ir daudz aleju, kas tajā brīdī ziedēja tikai daļēji.
Šeit otro reizi Japānā pārnakšņojām viesnīcā. Nākamajā dienā, lai glābtu visu manu ceļojumu, Raivis mani aizveda uz pilsētu nedaudz zemāk, atpakaļ Tokijas virzienā...
Kitakami
Pilsēta, kurā beidzot noķērām sakuru pilnā plaukumā un lieliskākus skatus grūti bija iedomāties.
Bilde sanāca kā japāņu brošūrās.
Cilvēki te bauda un svin dzīvi. Un atkal priecājāmies būt gandrīz vienīgie tūristi starp vietējiem. Fonā vēl nedaudz sniegoti kalni.
Te pavadījām kādas 3 h, lēnām staigājot pa ķiršu ziedlapiņu nosētām takām un iesmaržojot vieglo smaržu gaisā. Te alejā iestādīti 10,000 koku.
Kad mans lielais mērķis sasniegts, mierīgu un laimīgu sirdi devāmies uz pēdējo pieturas vietu Japānā - galvaspilsētu.
Tokija
Tokyo nozīmē “Austrumu galvaspilsēta”. Līdz 1868. gadam saukta par Edo, bijusi mazs zvejnieku ciematiņš. Tokija ar visu reģionu jau neskaitāmus gadus ir lielākā pilsēta pasaulē ar 37,8 milj. iedz., kas ir vairāk kā… piemēram, visā Kanādā.
Te pavadījām 4 dienas, no kurām nepilnas 2 pašas pilsētas apskatei. Dzīvojām 30 min braucienā ar vilcienu no centrālās stacijas, kas ir labi. Pašā Tokijā palikšana mums nebija pa kabatai, tāpēc nedaudz ārpus ir labi, ja ir vilciena abonements. Man šķiet, ka tieši vilciena stacija Tokijā ir viena no skaistākajām ēkām.
Pašu Tokiju staigājām ar kājām, tik, cik spējām. Jā, tā ir ļoti milzīga, taču tāda sajūta mūs nepārņēma. Šķita, ka pārvietošanās pa ielām būs neiespējama, ka mazie robotiņi saukti par japāņiem mūs grūstīs no vienas puses uz otru, jo neiekļausimies satiksmē. Pastaigāties un pat bildēt visu te ir vieglāk par vieglu. Pārāk lielas steigas arī neredzējām, tikai cilvēkus melnā - gan ļoti daudz.
Dress code "Melns" ieturēts...
No Tokijas kaut kā gaidīju vienas augstceltnes, bet sagaidījām arī parkus, mazākas mājiņas. Vispār kopumā tīri forši!
Apskatījām no augšas, kur skats mums atkal neko neizmaksāja. Ja meklē, tad Japānā dikti daudz vietu un lietu apskatāmas bez naudas tērēšanas.
Konkrētu vietu, muzeju vai citu objektu, ko redzēt galvaspilsētā sev nepiefiksējām. Gribējām vienkārši redzēt to, kur kājas veda. Iemaldījāmies Lielo apģērbu zīmolu ielā, kas ir pilna ar cilvēkiem.
Pārējo laiku tikai skatījāmies un blandījāmies apkārt. Mums orientēties palīdzēja tā aplikācija, ko pašā sākumā minēju.
Patīkami skatīties uz taksistiem, kuri labi ģērbušies, sēž sakoptos salonos, nospodrinātos un labi saglabājušos vāģos. Tādus var sastapt visās pilsētās, kas Japānai piešķir milzīgu šarmu.
Aizgājām arī uz slaveno Tsukiji Nippon zivju tirgu.
Man gribējās piedalīties tunču izsolē, kuras sākas 4 am, Raivis nebija sajūsmā, jo pārāk agri jāceļas un nav garantēts, ka tiksi izsolē iekšā garo rindu dēļ. Tikai pirmie 120 var vērot šo pasākumu.
Tāpēc mēs, būdami lielas miegamices, un kamēr izvilkāmies no dzīvokļa, zivju paviljonā rosība bija beigusies un zvejnieki jau kārtojās nost.
Visi galdiņi nomazgāti, tunči izpārdoti, vien asakas un galvas palikušas.
Lai nebūtu galīgi tā, ka no tirgus apskates nekāda labuma, aizgājām nogaršot svaigo tunci, kurš tika iegādāts tajā rīta izsolē. Jo lielāks tauku saturs - jo vairāk jāmaksā. Mēs uz abiem paņēmām vienu porciju, tikai lai būtu priekšstats, kā garšo Japānas tuncis.
Mēs parasti pratām paēst pa 1,500 ¥ uz abiem, šoreiz tādu summu samaksājām par vienu kopēju bļodiņu, kas bija kā uzkoda. Godīgi sakot, tas lasis, kas tur atradās, bija baudāmāks nekā tuncis. Nedaudz par pliekanu, jo gaidīju riktīgu tunča bliezienu uz mēles. Gaļas struktūra protams teicama, tik pašas garšas trūka.
Nu tad tur tirgū arī citas lietas var dabūt. Ēdamas un neēdamas lietas.
Ja man ķiršu ziedēšana bija galvenais, ko redzēt Japānā, Raivim Nr.1 bija Fudži kalns jeb Fuji-san kā to dēvē vietējie.
Fudži ir Japānas augstākais kalns 3776 m, kas ir arī vulkāns. Tā perfekto vulkāna formu ir iecienījuši daudzi mākslinieki, tāpēc tas ir kļuvis par vienu no valsts simboliem (tāpat kā ķiršu ziedi). Arī es gaidīju ar nepacietību to nobildēt. Fudži no Tokijas ir 135 km attālumā, neticami ir tas, ka to var redzēt no augstajām Tokijas celtnēm, panorāmas punktiem. Arī no mūsu mājas balkona vulkāna jumtiņu varēja redzēt, bet diemžēl vien pirmajā dienā, kad ieradāmies. Pārējās dienas mums bija nelabvēlīgas laikapstākļu ziņā, jo biezie miglas un smoga slāņi tā smailīti mums vairs neatklāja. Vienu dienu ieplānojām aizbraukt līdz kalnam, to var redzēt arī sēžot vilcienā, tāpēc pirmie un vienīgie kadri tapa tieši caur vilciena logiem, jo pie labākām bildēm vairs netikām. Debesis drīz vien samācās un kalns pazuda pavisam.
Tā visa ieplānotā diena kaķim zem astes, jo no kalna apskates čiks vien bija. Tik, cik uzspējām redzēt pa ceļam. Tā bija lielākā ceļojuma vilšanās. Fudži ir tas, kā dēļ uz Japānu noteikti vēl brauksim. Kaut kad, bet aizbrauksim un tad uz 5 dienām tikai ap kalnu, jo tur skati ir iespaidīgi no visām pusēm…
Skaidru laiku ap Fudži esot grūti noķert.
No četrām dienām Tokijas apkaimē labākais laiks mums bija tikai prombraucot. Pārējās dienas bija mākoņainas ar retiem saules stariem, un brīžiem nopilēja arī kāda lietus lāse. Vasarās vidējā gaisa temperatūra Tokijā ir ap +24 ℃, ziemā ap +5 ℃, mīnusi un sniegs arī gadās, bet zem -10 ℃ nenoslīd. Citviet Japānā mums ar laiku bija ļoti paveicies, saule bija principā katru dienu, un tik silts, ka jaku neprasījās. Manuprāt latvietis te ļoti labi jutīsies.
Suši Japānā - mīti un realitāte
Vēlētos apgāzt visus stereotipus un oponēt cilvēkiem, kuri lielās, ka Japānā suši ir vislabākie pasaulē un, ja neesi ēdis suši Japānā, tad suši neesi ēdis vispār. Mēs Japānā ēdām vairākās vietās, un suši mums ļoti garšo.
Arī Latvijā bieži ēdām, tāpēc salīdzināšanai varu teikt, ka Latvijā nepavisam nav sliktas garšas suši. Varbūt Japānā suši tiek pagatavots no labākām izejvielām, zivtiņas strēmele ir svaigāka, taču vienkāršam suši ēdājam būs grūti atšķirt Norvēģijas lasi no Japānas. Latvijā ir atrodami ļoti garšīgi suši, turklāt labās cenās. Pie mums gatavotāji ir radoši, kombinē dažādas sastāvdaļas, ir sezama sēkliņas, kuras es vienmēr izvēlos, kāds krēmsiers un citi labumi. Japānā suši un maki ir ļoti vienkārši. Visbiežāk tikai divas vai trīs sastāvdaļas.
Te mums suši atbrauca formulas mašīnītēs.
Lielākoties gājām tur, kur iet vietējie - uz suši vilcieniņiem. Tur cena par 2 gab sākot ar 100 ¥ un uz augšu. Iet uz restorāniem mums nebija pa kabatai, bet, manuprāt, nebija vajadzības, jo, ja lielākā daļa japāņu apmeklē tieši šādas kafejnīcas, tad ēst tur var. Tāda bija mūsu loģika…
Iemācījāmies arī pareizu tehniku suši mērcēšanai sojas mērcē un apēšanā.
Kur vislabākie suši - grūti pateikt. Man garšoja visur. Gribu izcelt divas lietas, kas man patika, ēdot suši - marinētais ingvers, kam oriģināli jābūt dzeltenā krāsā (viegli saldens) un īstais vasabi, kas veidots no samalta sakņauga.
Lūk, nopirkām arī lielveikala suši. Vainas nekādas, bet jāpērk, kamēr svaigi.
Latvijā visticamāk tiek pasniegts aizstājējs - no mārrutkiem. Sojas mērce arī bija laba. Patīkami, ka visās vietās ir iespēja sev uztaisīt zaļo tēju, kas japāņiem ļoti iecienīta. To tad dzer pirms un pēc ēšanas.
Kad pilsēta nedaudz apskatīta, devāmies izbraucienā ar riteni, lai redzētu, kā dzīvo piepilsētā. Viss mierīgi, klusi, skaisti iekopts.
Sabiedriskajā transportā var novērot 3 japāņu nodarbošanās: 1. komiksu lasīšana, kas viņiem liela aizraušanās. 2. telefonu spaidīšana (sabiedriskajā transportā nav ne skaņas, telefoniem skaņas ir izslēgtas, un neviens pat neiedomājas pa tiem runāt); 3. viņi guļ. Japāņi ļoti daudz strādā, vismaz 10 h dienā un vairāk, tāpēc miegam atvēlēts pavisam neilgs brīdis. Pārbraucienus viņi vienkārši izmanto, lai restartētos un turpinātu strādāt.
Pārdomas par Japānu
Pirms ierašanās te, galvā bija doma, ka sagaidīsim kaut ko no nākotnes, kaut ko tādu, kas līdz Eiropai vēl nav aizgājis. Neparastas ēkas, savādāka sabiedrības uzvedība, manieres vai vēl kas. Patiesībā nedaudz pārsteidza, ka neko daudz no tā nesagaidījām.
Uz sākotnējo ieraksta jautājumu: Cik ļoti Japāna mūs pārsteigs ar ko neredzētu un nepiedzīvotu, mana atbilde ir: maz pārsteidza! Ja pirms 10 gadiem Japāna citām Eiropas valstīm bija soli priekšā attīstībā, domāju, ka tagad līmenis ir vienādojies.
Attīstība inovatīvās lietās šeit ir nedaudz apstājusies vai netika manīta. Redzētas vien jau visiem zināmās lietas, kas šeit eksistē: sakārtotība, organizētība, ātrvilcieni, dārdzība, cilvēki melnos uzvalkos un ķiršu ziedi.
Ar šo skaistuli aizbraucām līdz Hirosimai.
Daudzstāvu autostāvvietas. Līdzīga sistēma arī divriteņiem.
Interesanti šķita viņu organizēšanās prasmes piemēram uz eskalatoriem atkarībā no pilsētas. Piemēram, Narā, Kobē, Himejos, Osakā un Tokijā visi stāv labajā pusē, kreisā ir iešanai. Kyoto un Hirosimā visi stāv kreisajā pusē un iet pa labo. Bet to var saprast uzreiz, jo visi smuki sastājas viens aiz otra. Kārtība mums patika. Lieliska plūsmas regulēšana vērojama arī kāpjot iekšā vilcienos un arī ārā. Neviens negrūstās, jo visi zina, kur jāiet, bet kur jāstāv.
Ēdiens
Man personīgi šī nav mīļākā virtuve, bet zinu dažus, kuri dievina japāņu ēdienus. Suši ir vienīgais, no kā nevarētu atteikties nekad. Pārējie, līdzīgi kā citās Āzijas valstīs, brīžiem sagādāja grūtības dabūt iekšā.
Raivim garšoja viss, jo priekš viņa atkal atrasties civilizētā valstī bija neaprakstāms prieks, tāpēc nesmādēja arī rīsus, kuri pēc 2 mēnešu ēšanas jau bija pieriebušies.
Visbiežāk ēdām “Bento Box”, kas ir sagatavota maltītes kastītē (visbiežāk glīti noformēta un salikta), kas nopērkamas lielveikalos. Tām cena ir no 300 ¥ līdz 800 ¥ par porciju. Tas ļāva ietaupīt gana daudz. Un dažreiz tiešām garšīgi ēdieni.
Bet tā rupjmaize un biezpieniņš manam vēderam tomēr mīļāks.
Alu Raivis gan nesmādēja. Testēja dažādus un atzina, ka nav sliktāki par latviešu aliņiem.
Taču ļoti īpatnēji garšo zaļās tējas saldējums. Zaļā tēja te ir ļoti populāra - no tās gatavo daudz saldos ēdienus, kā arī ēdamus suvenīrus (konfektes, želejas, cepumi...).
Šādus trijstūrīšus bieži ēd brokastīs. Tīri labi, jo pēc garšas atgādina suši.
Iespējams, ka tuvākajā laikā visvairāk no Japānas ilgošos pēc apsildāmajiem podiem. Jā - siltajiem un dziedošajiem podiem (mūzikas opciju gan neizmantoju, bet esmu dzirdējusi kā skan kaimiņu kabīnēs), kas bija visur. Japānā tādi podi nav nekas jauns, jau savus 15 gadus tie tur ir, nekur citur tādus nebiju redzējusi, kur nu sēdējusi uz tādiem.
Priecēja, ka tūristiem ir iespēja iegūt informāciju arī angļu valodā, nav tā, ka viss tikai japāņu valodā. Pārvietošanās ar vilcienu vispār problēmas nesagādāja, jo visur ir arī angļu nosaukumi.
Zinājām vien kā pateikt “Arigato” (Paldies), “Konnichiwa” (Labdien) un “Sayonara” (Attā), par ko vietējie jau bija priecīgi. Es centos iemācīties skaitīt no 1 - 10, gāja grūti un šķiet pārdevējas nesaprata, ko centos pateikt.
Negaidīti labas atmiņas saglabājās par pašiem cilvēkiem, ko nebiju domājusi, ka tā būs - laipnība, atsaucība, pieklājība, smaidīgums un draudzīgums; īpašības, kas raksturo japāni. Ļoti, ļoti gribētos, lai arī kādreiz latvietim piemistu visas šīs īpašības, jo tām nav vajadzīga nauda, vien labas domas un sirds!
Beigu beigās arī iztērējām mazāk, kā sākotnēji rēķinājāmies, jo pratām ceļot taupīgi un Japāna sniedza iespēju skatīt lietas bez maksāšanas…
Tikai labākās lietas, ko teikt par šo valsti!
Kultūra ir brīnišķīga, tradīcijas ir vienreizējas, daba - pasakaina, klimats arī patīkams. Visas 14 dienas, kas aizvadītas, bija labām emocijām pildītas. Gribam atgriezties, jo, lai gan uzspējām būt tik daudz vietās, šķiet, ka redzēta tikai maza daļiņa.
VAIRĀK FOTO UN VIDEO SADAĻĀ.
