Francija: Šampanietis draugu lokā

Katrs no mums vairāk vai mazāk ir ceļojis - skolas laikos autobusu ekskursijās vai jau pieauguša cilvēka statusā oficiālos atvaļinājumos. Mūsu atvaļinājums ir ieildzis uz vairākiem gadiem, šur tur esam bijuši, šo to piedzīvojuši. Dīvainā kārtā no Rīgas tik viegli aizsniedzamo Franciju nebijām uzspējuši apskatīt ne reizi. Šī gada septembrī zvaigznes sakrita tā, ka Francija mūs viesmīlīgi uzņēma mēneša garumā.

Uzreiz neķeršos klāt stāstam, cik Francijā labi pavadījām laiku, cik garšīgi sieri un vīns, mums personīgi vissvarīgākais moments ir tajā - kā mēs tikām Franciju labāk iepazīt.

Cilvēki, kuri ir lasījuši manus iepriekšējos blogus, nojautīs, ka arī šis raksts nebūs no īsākajiem, tāpēc nepieciešamas ap 10 - 15 min šī ieraksta izlasīšanai. Emocijas katrā ceļošanas reizē ir plaša spektra, arī redzēt mēs redzam daudz, tāpēc par katru lietu gribas pateikt vismaz vienu teikumu. Ceru, ka pacietība pietiks līdz beigām…

Kad esat informēti par gaidāmo lasāmgabala ilgumu, tagad ar manu stāstu jūs varu aizvest nesenā pagātnē, tālajā 2014. gadā, kad tikko bijām ieradušies Jaunzēlandē. Tur franči veido milzīgu komūnu, tāpat kā vācieši un angļi. Kurš tur ir uz īsāku, kurš garāku laiku. Izvairīties no viņiem ir praktiski neiespējami, jo aizbraukt līdz Jaunzēlandei viņiem ir vienkāršāk kā mums - vīzu ierobežojumu praktiski nav (es te domāju Working Holiday, ar kuru bijām mēs). Ar pirmo francūzi iepazināmies jau pirmajās dienās, kā brīvprātīgie dzīvojot uz Waihiki salas. Pēc vairāku nedēļu ilgas būšanas vienā mājā, darot sadzīviskas lietas, kas nu bija jādara, loģiski, ka cilvēki sadraudzējas. Iepazinām jaunu, ārkārtīgi sirsnīgu un jautru puisi Polu, un, kad bija laiks katram iet savu izvēlēto ceļu, šķīrāmies ar ielūgumiem uz savām valstīm. Tā radās mūsu pirmais uzaicinājums doties uz Franciju. Un kas var būt labāks, ceļojot uz kādu valsti, ja vari satikt pazīstamu seju, un vēl labāk - tās valsts vietējo.

14 mēnešu ilgajā Jaunzēlandes darba un atpūtas dzīvē uzspējām satikt daudz frančus. Tikai ar pāris apmainījāmies ar e-pastiem un feisbukiem, jo ne ar visiem bija pa ceļam. Tā strādājot mūsu pirmajā apmaksātajā darbā ābolu retināšanas “pulciņā”, ieguvām savu otro uzaicinājumu apmeklēt Franciju no franču pāra Marī un Borisa.

Drīz sekoja arī trešais uzaicinājums, kurš bija arī liktenīgais, kā dēļ “misija Francija” realizējās, turklāt labāk kā gaidīts. Tas bija jau šogad, kad no Jaunzēlandes šķīrušies uz nenoteiktu laiku, aizlidojām uz Austrāliju, lai tur realizētu lielus plānus - ar auto nobraukt 7,500 km. Tas bija ilgi un rūpīgi plānots ceļojums. Lai daļu no paredzētā maršruta padarītu interesantāku, nedaudz arī draudzīgāku mūsu kabatām, uzaicinājām divas kompanjones līdzi - Džuljetu no Francijas un Dženiju no Dānijas. Jo nav tā, ka mums ar Raivi divatā ir interesanti visu laiku.

Mūsu četrotnes kopējais ceļš veda līdz Ayers Rock jeb Uluru klintij Austrālijas vidienē. Viens no patīkamākajiem ceļojuma momentiem mūsu līdzšinējā ceļojumu krātuvītē. Un ceļiem kārtējo reizi šķiroties, ieguvām trešo ielūgumu doties uz Franciju no Džuljetas, kura ir brīnišķīgs un labsirdīgs cilvēks. Kopā pavadījām vien 5 dienas, taču arī tik īsā laika posmā ir iespējams nodibināt ciešu saikni ar cilvēku. Ceļš bija garš, tāpēc daudz ko uzspējām izrunāt, gan par pieredzēm, gan nākotnes plāniem. Viena no sarunas tēmām bija arī vīnkopība, kurā mēs nopelnījām savu lielāko daļu naudiņas Jaunzēlandē. Džuljeta nāk no Šampaņas reģiona, tā paša reģiona, kurā cēlies dzirkstošais vīna dzēriens Šampanietis. Viņa bērnībā arī bija pielikusi roku kaimiņu vīnogu dārzos, tāpēc mums bija īpaši interesanti apspriesties. Vārds pa vārdam, līdz viņa mums pasvieda ideju - braukt uz Šampaņu uz vīnogu nolasīšanas laiku jeb Lielo ražas talku. Kā jau pirmīt minēju, viņa bija tik brīnišķīga, ka sarunāja mums darbu mazā ģimenes dārziņā, kur ārzemniekus nekad iepriekš pie sevis nebija uzņēmuši un ar prieku bija gatavi jaunai pieredzei. Un mēs tāpat! Ar Džuljetu mūsu ceļi vēlreiz krustojās, kad bijām jau Taizemē, īsi pirms lidošanas prom no Bankokas.

Lūk, tā mēs nolēmām doties uz Franciju. Apvienojām iespēju piestrādāt ar nesen iepazīto cilvēku apciemošanu.

Maijā pēc 2 gadu prombūtnes, ieradāmies atpakaļ Latvijā, lai vasaru atpūstos, un kaltu nākamos dzīves plānus, kas nebūt nebija krasi atšķirīgi no jau izdzīvotajiem plāniem - turpināt ceļot un strādāt…

Vasarā tad arī sazinājāmies ar augstākminētajiem ielūdzējiem, ka rudens sākumā plānojam būt Francijā un labprāt apciemotu viņus. Katrs no viņiem dzīvoja diez gan lielā attālumā viens no otra, tāpēc Francijai atvēlējām mēnesi. Darbs no tā sastādīja vien nieka 8 dienas. Pārējais - valsts apskatei un iepazīšanai. Valsts pēc teritorijas ir milzīga. Tā teritoriāli ir lielākā Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc loģiskākais risinājums tās apskatei šķita auto, jo sabiedriskais transports ir ļoti dārgs. Un ir jau arī interesantāk piebraukt, kur un kad vēlies un klausīties radio vietējā valodā. Ar mašīnu turp devāmies jau no pašām mājām Koknesē. Paldies jāsaka maniem vecākiem, kuri aizlienēja savu auto. Vien atlika aizmuguri iekārtot ar matračiem, segām un spilveniem - ceļam bijām daudz maz gatavi.

Un tagad sākas stāsts par Franciju…

Cik Francija ir milzīga, laikam var aptvert, kad pašam nākas izbraukt pa tās ceļiem un neceļiem. Tur dzīvo ļoti daudz cilvēku - tuvu 66 milj. Cilvēki ir dažādi no reģiona uz reģionu, arī valodas izloksne nedaudz atšķiras no vietas uz vietu, lai gan no franču valodas zinām praktiski neko. Arī tradīcijas ir atšķirīgas. Kā nācija franči ir ļoti stipra, tās spēka rašanās datējama tūkstošiem gadu atpakaļ. Tās vēsture nudien ir komplicēta un aizraujoša, par to var izlasīt visās vēstures grāmatās. Francijas nozīme mūsdienu Eiropas kultūrā, ekonomikā, politikā ir neizmērāma. Mums katram ir savs priekšstats par dzīvi tur.

Ne velti Francija ir tūristiem piepildītākā valsts pasaulē, gadā te ieceļojot ap 82 milj. cilvēku, un katrs grib redzēt kaut ko īpašu.

Mūsu ceļš Francijas iepazīšanai iesākās Šampaņas reģionā.

Kā jau noprotams, šeit ir cēlies dzēriens, ko tik daudzi pasaulē atkorķē līdz ar salūtu Jaunajā gadā. Reģionam vienīgajam pieder tiesības savu dzirkstošo balto vīnu saukt par šampanieti, kad tas 17. gs radās pavisam nejauši - aizmirstot vīna pudeles pagrabā, un tās sarūga. Reģions atrodas ~100 km no galvaspilsētas Parīzes. Tas ir tik pat tuvu, cik no Rīgas līdz mūsu mājām Koknesē. Reģiona galvaspilsēta ir Reims. Te ir iespaidīga gotikas stila baznīca ar daudz krāsainām vitrāžām.

Paša dzirkstošā dzēriena galvaspilsēta ir Épernay.

Iegājām Moët & Chandon šampja veikalā, kur daudz dārgu pudeļu. Neko nenopirkām.

Vīna dārzi sedz 33,7 tūkst ha lielu platību, kuri tiek pārvaldīti 319 ciematiņos pie ~ 19,000 vīnkopjiem. Šampaņā vīnogu novākšana sākas septembra beigās, konkrēti datumi zināmi vien nedēļu pirms pašas novākšanas. Visa vīnogu padarīšana šajā reģionā ir nopietna lieta, tomēr darbs tiek padarīts ar lielu prieku.

Bildē aizmugurē ir ciematiņš, kurā mitinājāmies pāris dienas pie Džuljetas vecākiem. Tas esot viens no lielākajiem reģionā - ap 300 iedz. Tajā, kur strādājām - vien 150.

Ik gadu pieprasījums pēc šampanieša pieaugot, un 2015. gadā ļaujot pārdot ap 312 milj. pudeļu. Man personīgi šampis garšo labāk nekā citi dzirkstošie - tik ļoti “nesit” pa galvu, un burbuļu daudzums “nekņudina” nāsis.

Tādās mazās glāzītēs, sauktas par "blida", ne smalkās, uz kājiņas, tiek dzerts šampanietis.

Mūsu pirmais apciemotais draugs Francijā bija galvenā vaininiece mūsu atbraukšanai, Džuljeta. Pirmo nakti tad arī pārlaidām pie viņas ģimenes mājās. Abi vecāki runāja brīnišķīgā angļu valodā, kas mūsu viesošanos atviegloja uz visiem simts, jo stereotips, ka “lielākā daļa francūžu slikti pārvalda svešvalodas” ir patiess. Tieši viesmīlīgā uzņemšana šeit bija tā, kas mums, šķiet, neizdzēšami paliks atmiņā.

Par mums te rūpējās kā par pašu bērniem jau no pirmās atbraukšanas minūtes.

Pirmā diena Francijā bija iesākusies nudien veiksmīgi, un turpinājās ar vērienu, kad nogaršojām gan tuvējos vīna dārzos ražoto šampaniešus, gan nedaudz sildošākus dzērienus. Arī uzklātais galds bija pārsteigums tādā ziņā, kā vienam cilvēkam ir pa spēkam tik daudz apēst! Un tik daudzveidīgi sieri vēl nebija ēsti.

Mūs gaidīja tradicionālu ēdienu baudīšana, dažādu alkoholu degustācija, ļoti aizraujoši stāsti vairāku stundu garumā, ko paspilgtināja Džuljetas brāļa privātais klavierkoncerts.

Pirmais vakars bija maģisks, un ejot gulēt, viegli iereibusi no visa, kas tajā dienā bija noticis, es nespēju aizmigt, jo acis mirdzēja, ne jau no alkohola daudzuma, bet gan sajūsmas par vietu un iepazītajiem cilvēkiem. Kaut gan gaismu Raivis istabā jau bija izslēdzis, mans smaids no sejas nepazuda līdz es iemigu mīkstajā gultā. No rīta pamodos ar to pašu smaidu, ja ne vēl platāku. Brokastis mums bija tik pat ievērības cienīgas kā vakariņas. Svaigi kruasāni, franču bagete, svaiga kafija, apelsīnu sula, mājās gatavoti ievārījumi…

Un pēc tam sekoja ekskursija pa skaisto apkārtni.

Sākotnēji gūtais iespaids ne uz mirkli nepamainījās, arī pat līdz atvadu brīdim, kad gribot negribot asaras acīs sariesās, jo šķirties negribējās ne par ko. Lūk, cik spēcīga emocionālā saikne spēj rasties pāris pazīšanās dienās.

Darbs vīna dārzā nebija grūts. Tiesa, pirmajās trīs dienās muguras muskuļi lika par sevi manīt, jo ogu griešana bija jāveic neērtā pozā, jo vīnogulāji bija zemi.

Bijām pieraduši pie Jaunzēlandes augstajiem vīnogulājiem, kur uz muguru slodzes nebija. Mūs uz to jau brīdināja, tāpēc morāli bijām sagatavojušies sāpošām un stīvām mugurām. Tas viss bija sīkums. Komandā bijām ap 12 cilvēkiem + 2 pavāri, kuri mums gatavoja 3 brīnišķīgas ēdienreizes dienā.

Pusdienu pārtraukums bija neiedomājami garš - 1,5 h. Pauzē tad visi lēcām busiņā un devāmies atpakaļ uz mītnes vietu, kur mūs gaidīja bagātīgi klāti galdi franču stilā. Neizpalika arī nebeidzama šampanieša malkošana kā dienā, tā vakarā. Vai es uzspēju pieminēt, ka vīna dārza īpašnieki savus darbiniekus ne tikai labi pabaroja, bet arī izmitināja + samaksāja!? Nu un uz atvedām pāris pudeles, ko mājiniekiem nobaudīt. Aizveda arī uz vietējo darītavu, iepazīstināt, kā visi procesi notiek. Un pacienāja ar burbuļiem. Kur nu bez tiem!

Nezinu, vai visiem strādniekiem Šampaņā tā veicas, arī šeit par mums parūpējās kā par saviem bērniem. Žēl vienīgi, ka no 12 cilvēku komandas 2 cilvēki vien prata runāt angliski, vēl 1 zināja īsi pateikt dažus teikumus. Komunikācija ar visiem komandas biedriem notika ar tulkošanas palīdzību - kurš saprata, ko sakām, tas iztulkoja pārējiem. Centāmies apgūt kādus franču vārdus, diemžēl izruna manām balss saitēm nebija pa spēkam. Vismaz visiem bija jautri, kad centāmies.

Palīdzējām cits citam, smaids sejās, skanēja franču dziesmas vietējo izpildījumā… Par cītīgo darbu visi nopelnīja gardas vakariņas un daudz alkohola. Un tā paskrēja 8 darba dienas. Pēdējās dienās muguras sāpes jau bija izgaisušas. Bija brīži, kad sev bija jāiekniebj rokā, lai pārliecinātos, ka tas nav sapnis, jo apkārt notiekošais atstāja neticami pozitīvu iespaidu.

Pēc čakli nostrādātām dienām vīna dārzā, mūs uz pāris dienām atkal uzņēma Džuljetas vecāki, kuriem esam ļoti pateicīgi, un prombraucot uzcepām latvisku medus kūku. Par Rīgas Melno balzāmu viņi gan nebija sajūsmā, taču kā piemiņas lieta no Latvijas glabāsies.

Parīze

Francijas galvaspilsētā dzīvo tik daudz cilvēku, cik visā Latvijā kopā, ja ne vairāk. Bija septembra beigas. Laikapstākļi vēl mums bija labvēlīgi, lai atļautos novilkt jaku, un saulei atrādītu savu bālo miesu. Parīzei savā saspringtajā grafikā atvēlējām vien 2 dienas, lai apskatītu iespaidīgākās vietas, jo ticu, ka arī mēnesis nebūs gana, lai iepazītu šo metropoli.

Džuljeta bija mūsu gids šīm divām dienām. Staigājot ar vietējo cilvēku pie sāniem, kurš pilsētu pazīst ja ne kā savus 10 pirkstus, tad 7 vismaz, mums bija droši, ka no šejienes aizbrauksim neskarti. Jo tāpat kā par citām lielajām pilsētām, arī par Parīzes kabatzagļiem klīst leģendas. Brīnumainā kārtā šķita, ka pilsēta ir apskatāma arī divu dienu vizītē, jo esošā metro sistēma ļauj operatīvi piekļūt pie lielākajiem apskates objektiem.

Ar kājām to visu gan ir neiespējami pieveikt. Ar riteni - var mēģināt, ar auto - nav ieteicams, jo visas stāvvietas Parīzē ir maksas, turklāt dārgas, un satiksme tik pat traka kā Āzijā. Zināt vietējos ir labi - tas nozīmē, ka vari iegūt priekšrocības daudzējādā ziņā. Mēs atradām vienu vienīgo bezmaksas stāvvietu Parīzes apgabalā (izbraucot nedaudz ārpus pilsētas robežas) un uzturēšanās laikā izmantojām tikai sabiedrisko transportu.

Daudz, daudz apskates vietas...

Redzējām ne tikai Eifeļa torni, Parīzes Dievmātes katedrāli, Luvru, Versaļas pili, Triumfa arku, Monmartu un citas ievērojamas vietas, bet arī atklājām tādu vietu, kur domājams, ka tūrists parastais nav bijis - slepenu bāru / klubiņu, kurš atrodas aiz metāla durvīm, un no ārpuses nekas neliecina, ka pagalma iekšpusē atrodas vēl vienas durvis, aiz kurām ved gaiteņi uz neskaitāmām telpām, cita par citu interesantākām. Ielas pusē no šī bāra/ kluba nav dzirdama neviena skaņa, nav redzama neviena norāde. Ļoti sajutos kā VIP cilvēks. Tur padzērām dārgus kokteiļus un paklausījāmies raibu mūziku.

Parīze viennozīmīgi ir skaista pilsēta, ar arhitektūru manā gaumē. Jāpiebilst, ka rudens darīja savu, un šķita ka pilsētai nepieciešama liela uzslaucīšana gan no krītošajām lapām, gan atkritumiem. Par siltumu nesūdzējāmies, + 20 C mūs apmierināja.

Masveida Pokemonu ķērāji vietējā parkā.

Šeit atvēlētās dienas iztecēja ātri, nākamā pietura 240 km uz rietumiem pie nākamajiem draugiem Marī un Borisa. Viņi dzīvo ziemeļrietumos mazā pilsētiņā Caen. Turp ar auto var nokļūt divos variantos - pa maksas autobāni vai braucot pa maziem ceļiem, kuri ved cauri neskaitāmiem ciemiem, un auto vidējais braukšanas ātrums reti pārsniedza 50 km/h. Iesākumā izvēlējāmies braukt tur, kur nav jāmaksā. Ainava aiz loga jau bija skaista, ciemi arī brīnišķīgi, taču kad trīsdesmitais ciems jau atgādināja pirmo redzēto, mūsu pacietība sāka izsmelties, jo nepārtraukta bremzēšana un ātruma uzņemšana no jauna nav nedz jautra, nedz ekonomiska padarīšana. Kad ~140 km ceļa mums aizņēma 3 h, nenožēlojām 10 euro un pēdējos 100 km braucām uz autobāņa. Jā, maksas ceļi ir dārgi.

Caen

Nelielā pilsētiņa sevī glabā daudz vēsturiskus notikumus, divreiz bijusi Anglijas pakļautībā. Vairums apskates vietu ir saistītas ar vēstures liecībām šajā vietā: memoriāli, baznīcas, muzeji.

Izstaigājām arī tirdziņu ar vietējiem labumiem.

Mēs te pavadījām vien vienu nakti, jo daudz kas vēl bija ieplānots. Mūsu jauniegūtie franču draugi Marī un Boriss sniedza pusi dienas ekskursiju, ar kuru pilnībā pietika, lai apskatītu pilsētas iecienītākās un nozīmīgākās apskates vietas.

Tā ir tik maza, ka viena diena droši vien ir gana. Iespējams, ka uz šejieni nebūtu ieplānojuši braucienu, ja vien nedzīvotu pazīstamas sejas. Francijā vēl ir tik daudz skaistu vietu, viena par otru skaistāka.

Pilis Loire Valley apgabalā

Nākamajā dienā devāmies uz Francijas centru - Loire Valley apgabalu, kas slavens ar daudzajām pilīm, parkiem un dārziem. Tāda kā atgriešanās pagātnē, tālajā 10. gs, kad sākta piļu būvniecība. Liela daļa apskates objektu šeit it ļoti labi saglabāti, restaurēti un uzturēti. Te sajūtas var rasties kā pasaku valstībā - pilis ar spiciem torņiem, augstiem mūriem, masīvām ieejas durvīm, lieliem logiem un izgreznotiem balkoniem. Lielākās un iespaidīgākās pilis atrodas tuvu viena otrai, jāizvēlas vien sākuma punkts.

Nakšņošana viesnīcās ir ārkārtīgi dārga - arī tūrisma nesezonā oktobrī, kad bijām mēs. Būdami ekonomiski ceļotāji, šeit pratām atrast reto bezmaksas kempinga vietu, kur pārlaist nakti. Tādas Francijā ir maz, maz… Naktī silti vairs nebija, termometra stabiņš noslīdēja līdz +7 grādiem, Raivim nācās vairākkārt celties un darbināt mašīnu. Diena gan bija silta, ap + 19 vēl šķita kā vasarā.

Nr.1 apskates objekts šeit ir Château de Chenonceau pils, celta 1521. gadā, piederējusi vairākām karaliskām personībām, tajās valdījušas lielākoties sievietes. Tā ir otra apmeklētākā pils Francijā aiz Versaļas pils. Gotikas un renesanses apvienojumā radīta tiešām iespaidīga celtne.

Tā, kā šī bija apmeklētākā pils reģionā, nolēmām arī ieiet iekšā, šķiroties no 13 euro / personai. Šī pils ir koku ielenkumā, un no galvenajiem ceļiem nemaz nav redzama, taču esot tur iekšā, atklājām nelielu pastaigu taku blakus parkā, no kurienes pavērās tikpat labs skats kā esot pils teritorijā.

Nopratām, ka tajā parkā ieejas maksas nav, jo manījām cilvēkus skrienam un pastaigājamies ar suņiem.

Otru apmeklētāko pili Saumur var redzēt turpat no ceļa. Mums paveicās, un tai garām (netīšām) braucām naktī, kad viss bija izgaismots. Dienas gaismā pils neizskatās tik iespaidīgi kā tumsā.

Bordeaux jeb vienkārši Bordo

~ 420 km no Loire Valley virzienā uz leju Goronnas upes krastā atrodas Bordo pilsēta. Šis bija laimīgais posms, kad visu ceļu varējām braukt pienācīgā ātrumā 110 km/h, turklāt pa bezmaksas lielceļu (National Highway, tie Francijā ir par brīvu).

Pirmā asociācija kas mums radās ar Bordo apgabalu, ir tās vīni, jo ne velti tā ir vīna nozares galvaspilsēta. Vīnu šajā reģionā gatavo jau kopš 8. gadsimta, un mūsdienās ik gadu tiek saražotas ~ 960 miljoni vīna pudeļu ar saturu dažādām gaumēm un maka biezumiem. Kopējā vīna dārzu platība te sasniedz jau 116 160 ha. Vēl te ir militārās un kosmosa rūpniecības centrs, kā arī nanotehnoloģijas un biotehnoloģijas pētniecības centrs. 2013. gadā pāri Goronnas upei atklāja Eiropā augstāko paceļamo (līdz 53 m) tiltu.

Pilsētu sasniedzām vakarā, kad viss, kam tumsā jāizgaismojas, gaismoja. Skaisti, skaisti, skaisti!

Place de la Bourse

Novietojām mašīnu un izstaigājām līkumu gar upi. Kafejnīcas pilnas ar cilvēkiem, liela aktivitāte vērojama arī uz ietvēm un brauktuvēm. Ļoti daudz cilvēku dodas vakara skrējienā, brauc ar velosipēdu vai citādi sporto.

Tā kā bija jau vakars, nogurums darīja savu, bija pieveikti gana daudz km. Uzspējām izstaigāt vien nelielu pilsētas gabaliņu, jo nākamajā dienā jau bija jābūt Francijas dienvidrietumos, netālu no Spānijas robežas pie drauga Pola. Bordo ir viena no Francijas pilsētām un apgabaliem, uz kuru noteikti vēl gribam atgriezties un pilnvērtīgi apskatīt. Vēlu naktī šejieni arī pametām.

Nelielā ciematiņā netālu no kūrorta pilsētas Biarritz dzīvoja Pols, kurš mūs sagaidīja ar vīnu un smaržīgajiem franču sieriem, kā arī laipni izmitināja pie sevis uz divām dienām. Ierodoties pirmajā dienā, laiks bija brīnišķīgs. Saulains un silts, tāds kādu cerējām izbaudīt.

Biarritz

No Bordo līdz šejienei ir nieka 200 km distance, kas nu jau šķita kā spļāviens jūriņā, pēc tik daudz pieveiktiem km. Pilsētas robežošanās ar jūru tai viennozīmīgi sniedz priekšrocības atpūtnieku piesaistei.

Vasarās ūdens pilns ar sērfotājiem, kafejnīcas un viesnīcas ar bagātiem cilvēkiem, jo cenas te uzpūšas līdz ar silta laika iestāšanos. Vasarā te esot līdzīgi kā Jūrmalā.

Iesākoties oktobrim, tūrisma sezona oficiāli ir noslēgusies, kas pozitīvi iezīmē parkošanās iespējas pilsētas teritorijā - tās ir bezmaksas, kas ir trūkums pārējām Francijas pilsētām. Veiksmīgi novietojuši auto turpat pie jūras, populārāko pilsētas daļu spējām izstaigāt ar kājām vien.

Lai gan temperatūra ķermenim vēl tīkama, ap + 20 C, lai līstu jūrā iekšā mums trūka drosmes. Rudens atnesis savas vēsmas. Bija gana daudz optimistu, kuri arī šādā laikā baudīja smilšaino pludmali un nebaidījās vēsā ūdens. Mūsu peldēšanas aprīkojumi tā arī palika mugursomu apakšā, ne reizi neuzvilkti visa ceļojuma laikā.

Te sagaidījām Raivja dzimšanas dienu, tāpēc atļāvāmies aiziet uz kafejnīcu, un pasūtīt, ko vēderam kārojās. Tā kā svētkos var atļauties vairāk, Raivis pasūtīja viņa iecienītāko ēdienu - burgeri (pa 16 euro). Pēc cenas spriežot, tam bija jābūt ar piedevām no zelta vai kaut kā tā. Viesmīlis atnesa vienkāršu burgeri ar parastiem kartupeļiem. Mani 15 euro salāti negaršoja labāk par tiem, kādus pati mēdzu gatavot mājās.

Tā kā pilsēta ir nieka 35 km no Spānijas robežas, bija jūtama spāņu kultūras ietekme pilsētas ikdienas dzīvē, proti, vairākas kafejnīcas un veikaliņi ieturēja siestu jebšu paildzinātu pusdienlaiku, kad viss tiek aizslēgts. Bija pagrūti atrast ēstuves, kuras ap plkst. 13 būtu atvērtas.

Vēl šajā apgabalā norisinās vēršu cīņas, kas arī ir spāņu neatņemama tradīcija. Vispār jau te skan gana daudz spāņu valodas un paši dienvidos dzīvojošie franči no tās arī kaut ko saprot. Plus, šajā apgabalā var dzirdēt unikālo basku valodu.

Otro dienu veltījām laiskai atpūtai, ārā laikapstākļi vairs nelutināja. Gaisā jūtami bija palielinājies mitruma daudzums jeb smidzināja lietus, saules nebija, mākoņi savilkušies biezā kārtā. Aizstaigājām līdz jūrai (Pols dzīvoja pārsimts metru no jūras, no balkona dzirdamas bangas un gaisā jūtama svaigi sāļa smarža) un uzlasījām gliemežvākus, kuri šeit pa pilnam un skaisti kā veikalā tirgoti.

Atļāvām sev dot dienu, kad nekas nav jāapskata, nekur nav jābrauc un nekur nav jāsteidzas. Tāda diena laikam bija vienīgā no visa Francijas ceļojuma. Mums patīk daudz ieplānot, varbūt šoreiz kripatiņu par daudz, ņemot vērā valsts milzīgo teritoriju.

Lai vai kā šeit gribējām uzkavēties ilgāk, mūžīgi tas nebija iespējams. Strikti bija jāpieturas pie plāna, jo Latvijā bija paredzēts atgriezties konkrētos datumos. Kā arī budžets mums bija ierobežots. Katra papildu diena Francijā mums izmaksāja vairāk kā vēlējāmies. Šķīrāmies no Pola, lai taisnā ceļā dotos uz Vidusjūras piekrasti, uz Marseļu (Marseille).

Marseļa

Nokļūšana uz šejieni mums prasīja divas dienas un 720 nobrauktus km, jo lielākoties izvēlējāmies ne-maksas ceļus, lēnām ducinājām uz šejieni.

Pilsēta ir otra lielākā Francijā, plus lielākā Francijas osta un lielākā osta Vidusjūras krastos. Tātad visai noslogota un aizņemta. Laiks bija labs, saule ne tikai spoži spīdēja, bet arī sildīja. Ielās cilvēku padaudz salīdzinot ar kluso Biarritz, taču kustība ir raita un nesaspringta.

Marseļa dzīvē izskatās tik pat labi kā bildēs, šoreiz to sanāca apskatīt vairāk no malas (braukājot pa tās ieliņām šurpu turpu).

Pirms došanās uz šejieni Pols mums bija sastāstījis ne visai patīkamus faktus par pilsētu - te ir ļoti liels noziedzības līmenis un tūristiem it īpaši bīstami. Kur nu vēl braucot ar svešām numurzīmēm. Tāpēc ikkatru cilvēku uz ielas gribot negribot uzlūkoju ar aizdomīgu skatienu. Ja jau to mums stāsta vietējais, tad kopumā ticēt gribējās. Bet celt lielu sašutumu un justies apdraudētam oktobrī nebija liela pamata, ja vien esi piesardzīgs un nepiesaisti pārāk lielu uzmanību ar spožiem aifoniem un dārgām fotokamerām. To jau principā der zināt jebkurā pilsētā, jebkur uz planētas.

Pilsēta ir perfektiem skatiem bagāta, tāpēc to iecienījuši daudz mākslinieki un rakstnieki. 2013. gadā tā bija Eiropas Kultūras galvaspilsēta. Šeit ir uzņemtas ļoti daudz filmas, un ne tikai Francijas, bet arī Holivudas mēroga.

Atrodoties tik tuvu jūrai, Marseļas virtuvi galvenokārt sastāda jūras velšu produkti. Tradicionālos Francijas ēdienus mēs nobaudījām tikai esot ciemos pie mūsu franču draugiem, uz kafejnīcām principā neatļāvāmies aiziet, jau iepriekš minētā, grožos turētā budžeta dēļ. Toties pie draugiem ēdām daudz un dažādus ēdienus, kas mums sniedza virspusīgu ieskatu viņu virtuvē. Sūdzēties vispār nevarējām!

Te apskatei pieejami 24 muzeji, 42 teātri, vairākas mākslas galerijas, baznīcas, senas celtnes un neskaitāmi kultūrvēsturiski mantojumi. Katru gadu tūristu skaits pieaug, un nu Marseļa ir viena no populārākajām pieturas vietām Francijā. Vieglā piekļuve no ostas puses ir liels bonuss, jo gandrīz miljons tūristu šeit ierodas ar kruīza kuģiem.

Esot Marseļā noteikti jādodas uz Notre Dame de la Garde baznīcu, kura atrodas kalnā un no turienes paveras manuprāt vislabākais skats pāri Marseļai un tās apkārtni!

Grēks būtu selfijus netaisīt. Turp var tikt arī ar sabiedrisko transportu. Ieejas maksas nav.

Vizīte Marseļā mums bija īsa, bet patīkama. Noteikti arī uz šejieni mēs vēlreiz atceļosim. Tālāk esošie ceļi ved pa kalnainu un ainavisku apgabalu. Netālu esošie piejūras ciematiņi ir tik pat skaisti un dzīvelīgi kā pati Marseļa. Izbraucām nelielu līkumu gar Vidusjūras piekrasti, kur nācās stāties gandrīz ik pēc pārdesmit kilometriem pie kāda no skatupunkta.

Vēl mums pie sirds iet ne tikai jūra, bet arī kalni. Tāpēc nākamā pieturvieta ir maza kalnu pilsētiņa Annecy. Te ceļā pavadījām kādas 8 h un pieveicām nepilnus 500 km. Pa ceļam redzējām flamingus.

Naktīs temperatūra jūtami sāka kristies. Gulēšanai mašīnā vispiemērotākās vietas atradām tieši uz maksas ceļiem, kur ir speciālas nobrauktuves ar izgaismotām autostāvvietām un tīrām labierīcībām turpat. Aplikācijā maps.me veiksmīgi ir uzrādītas šīs nobrauktuves, tāpēc pirms nakts iestāšanās atradām īsākos maksas ceļu posmus, (jo tur tad vismazāk būtu jāmaksā (Francijas maksas ceļos jānorēķinās ik pēc ~20 km, šur tur ik pēc 50 km)). Tātad īsti bez maksāšanas mēs neizlīdzējāmies, toties tā bija lētāk nekā paņemt hosteli, vai meklēt kempinga vietas, kuras oktobrī vēl būtu atvērtas (lielākā daļa bija slēgta). Katru nakti šķīrāmies no ~3 euro, kas ir sīkums, vismaz gulējām mierīgi. Jāpiebilst gan, ka viegli nebija, jo augstāk uz Ziemeļiem braucām, jo biežāk naktīs bija jādarbina mašīna. Temperatūra naktīs noslīdēja līdz pat + 3 C. Tik mīļi un cieši piekļāvušies viens pie otra laikam sen nebijām gulējuši.

Lai vai kā, nenosalām un visas naktis Francijā izturējām godam.

Alpu pilsētiņa Annecy

Idilliskā pilsēta atrodas Francijas kalnu reģionā, ezera krastā ar tādu pat nosaukumu. Pilsētas platība ir gandrīz tik pat liela kā Kuldīgai un sastāda nieka 13,75 km2, te dzīvo ~ 51 tūkst. cilvēku. Visu var apskatīt un sasniegt nesteidzīgā pastaigā.

Tik silti kā dienvidos te nebija, taču nebija arī pārāk auksts, + 15 C pa dienu bija apmierinoši. Populārākā apskates vieta ir 12. gs celtā ēka, Thiou kanāla apskalotā Palais de l’Isle. Tajā brīvī tika rekonstruēta. Atrodas gleznainajā vecpilsētā ar vēl miljons citām skaistām ēkām.

Bija sestdiena, tāpēc te norisinājās vietējais tirdziņš - gan amatnieku, gan kulinārijas. Tirdziņā cilvēku tik daudz, ka bija bail tikt saspiestai.

Ja vajadzētu izveidot manu Francijas Topu, tad šī pilsēta ieņemtu vienu no godalgotajām vietām. Apskatoties bildes, jūs noteikti sapratīsiet, kāpēc… Mums pat paveicās dzirdēt īstu Alpu jodelētāju, kas piesaistīja mūsu uzmanību jau no tālienes.

Vecpilsēta ir ļoti romantiska ar savām šaurajām ieliņām un namiem. Man nebūtu iebildumu dzīvot šeit! Pavadījām ļoti relaksētu dienu.

Uz noslēdzošo Francijas pieturas vietu Strasbourg jeb Strasbūru, izvēlējāmies taisnāko ceļu, kas veda cauri Šveicei. No Annecy izbraucām pavēlu, Šveici sasniedzot jau vakarā. Uz stundiņu apstājāmies finanšu centrā Ženēvā.

Mana pirmā pietura Šveicē. Vējainais un aukstais laiks mūsu vizīti nepadarīja baigi tīkamu. Raivis cerēja redzēt daudz Ferrari, taču nevienu nemanījām. Pirmais iespaids radās tāds neizteiksmīgs, manām acīm pārāk uzmācīgi likās daudzie uzņēmumu logo uz katras ēkas jumta.

Pēc Ženēvas izdevās vēl gabaliņu pabraukt pa labajiem Šveices ceļiem, taču aiz loga bija iestājusies pilnīga tumsa, nedz kalnus, nedz ūdeņus nevarēja redzēt. Kopumā ceļā pavadījām 7 h , pieveicot 420 km.

Strasbūra

Tā ir Eiroparlamenta, Eiropas Padomes un Eiropas Cilvēktiesību tiesas mītnes vieta. Visnotaļ svarīga pilsēta. Centrālais apskates objekts ir Strasbūras katedrāle, celta gotikas stilā. Tās celtniecība aizsākta 1015. gadā, un turpinājās vairāk kā 400 gadus. Mūsdienās tā ir 6. augstākā katedrāle pasaulē.

Acis piesaista melni baltie koka karkasa ēku dizaini, kas caurvijas visā pilsētā.

 Laikapstākļi ievērojami kļuva vēsāki. Bez jakas un cepures šeit neiztikām. Taču, ja lietus nelīst, tad diena izdevusies. Bija redzams, ka tūrisma sezona iet uz beigām. Pastaigājāmies pa pilsētu, iegādājāmies magnētiņu pie jau esošās suvenīru kolekcijas un kāpām atpakaļ mašīnā. Vispār jau smuki!

Mūsu mājupceļš uz Latviju bija garš, bet raits. Pasakāmies Vācijas bezātruma ierobežojuma auto bāņiem un jaunuzceltajiem bāņiem Polijā, kas neradīja aizķeršanos un mājās nonācām sveiki un veseli. Austrālijā nobraukto km rekords tika gāzts. Kopējā distance bija virs 7500 km, sasniedzot jaunu personisko rekordu, braucot ar mašīnu.

Šī bija vienreizīga ceļošanas, kā arī darba pieredze. Priekš sevis nojaucām pāris stereotipus par frančiem, guvām superīgas emocijas, kuras ir svaigas pat mēnesi pēc ceļošanas. Iespējams viss brauciens nebūtu tik izdevies, ja uz vietas nebūtu savējo, kurus satikt.

Lūk, tā izskatījās mūsu aptuvenais maršruts:

Paldies arī tev par tavu laiku un interesi mūsu ceļojumu stāstos.